Monika un mežs

Pusdienas pagāja ārprātīgā steigā, un Ruta gandrīz aizrijās ar buljonu, mē­ģinādama to norīt straujāk, nekā tas bija iespējams. Viņa bija tik ļoti satraukusies par gaidāmo slidošanu, ka sākumā vispār bija atteikusies ēst, bet Meža Ve­ča laikam juta par bērniem milzīgu atbildību, jo pateica ja Ruta nepaēdīšot pusdienas, viņa vispār nekur neiešot. Tas bija iedarbojies, un tagad Ruta rija kā nedēļu badināts tīģeris. Taču pārējie bērni ar ēšanu īpaši nesteidzās, un, kad Ruta pirmā bija vārda tiešā nozīmē izrijusi savu buljonu, viņai tik un tā nācās sēdēt un gaidīt, kamēr paēdis pārējie.

Bet, tā kā viņa nespēja ilgāk par trim sekundēm mierīgi nosēdēt pie galda, viņa ar troksni atgrūda krēslu, paziņojusi, ka «ies paņemt slidas un visu pārē­jo…», noskrēja pa kāpnēm lejā.

Pie galda palikušie smīnēdami saskatījās, un pat Ērla pasmējās.

Piepeši no lejas atskanēja bļāviens, kam tūlīt sekoja rūkoņa un suņa rejas. Monika nometa karoti un metās uz pagrabstāvu.

Tur pavērās diezgan dīvains skats.

Bens, rūkdams un sabozies, sēdēja «tukšās» istabas atvērtajās durvīs un stī­vējās pretim Rutai, kas, apķērusi suni ap kaklu, mēģināja viņu izstumt ārā no istabas. Bens rūca un ņurdēja, un turējās pretim, cik vien spēdams, izvairīgi purinādams galvu, lai Ruta nevarētu viņu noturēt, un visu laiku centās iesprukt atpakaļ istabā.

-     Ko jūs te darāt? iepletusi acis, jautāja Monika.

Ruta aizelsusies stūma Benu no mugurpuses, bet, tā kā viņš bija diezgan liels un smags suns, tas nemaz nebija tik vienkārši.

-     Tas suns… viņa elsa. Es nonācu lejā un skatos šis pamanījies ie­sprukt istabā un bakstās ap manu magnetofonu… Ej laukā, pagāns tāds!!! viņa atkal apķēra Benu ap kaklu un vilka, bet suns nodūra galvu kā niķīgs zirgs un ņurdēdams kāpās atpakaļ uz istabu.

Monika iesmējās. Tātad Benam vienreiz bija gan paveicies…

Lieta bija tāda, ka Bens ļoti ilgojās pēc radio, bet, kā par spīti, Mežsargam nebija nekā tamlīdzīga atšķirībā no Meža Večas kārdinoši lielā un tieši suņa zo­biem piemērotā radioaparāta. Tādēļ, kad Bens pirmo reizi ieraudzīja Rutas

magnetofonu, viņš ļoti nopriecājās. Tam bija viens tieši tāds liels un apaļš klo­ķis, par kādu viņš jau sen bija sapņojis… Taču Ruta ne par ko neļāva sunim tam tuvoties. Ikreiz, kad viņa «tukšajā» istabā vingroja, un ja vien tajā bridi ne­skanēja klavieru plinkšķināšana, Bens tupēja ārpusē pie durvim un kauca, un skrāpējās… Bet viņa vēlmes šajā mājā tapa pilnibā ignorētas, un viņš ne reizi netika pielaists magnetofonam tuvāk par trim metriem…

Bet šodien, sev pašam par lielu pārsteigumu, viņš bija atradis istabas durvis pavērtas un tūlit pat bija meties pie magnetofona… Taču, sunim par lielu vil­šanos, tas nekādi nebija ieslēdzams, un tad jau no lielā, apaļā kloķa nebija ne­kāda labuma. Bridi, kad viņš, galvu piešķiebis, bija aplūkojis magnetofonu, mē­ģinādams saprast, kur te jāuzsit, lai tas ieslēgtos, bija ienākusi Ruta, un tūlīt sā­kās brēkšana un šausmīga kņada, un viņš tika stumts ārā no istabas… Gatavā nelādzība…

Monika kādu bridi stāvēja, atspiedusies pret sienu, un smējās, bet, kad Ru­ta jau sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus, viņa beidzot pasauca suni pie sevis. Bens, kaut ļoti negribīgi, tomēr paklausīja, un Ruta atvieglota aizvēra is­tabas durvis un pagrieza atslēgu, ko viņa vienmēr turēja durvīs tieši Bena dēļ.

Tavs suns neuzvedas normāli, teica Ruta. Kur tas redzēts, ka kāds suns būtu tā apsēsts ar radio?!

Monika paraustīja plecus. Tāds viņš vienmēr ir bijis, viņa attrauca un de­vās pakaļ Rutai pie pārējiem.

Visi beidzot bija paēduši un varēja doties ceļā. Ruta paņēma savas slidas, kaut ko iečukstēja ausī Ērlai un, kad tā bija apstiprinoši pamājusi, iemeta pie

slidām ari kādu kaseti. Ralfs uz mirkli noskrēja lejā un atgriezās, uzvilcis džemperi.

Ruta saviebās. Tu ari nāksi? Tev taču tas viss riebjas?

Ralfs nomurmināja kaut ko, ka «tik un tā nav, ko darīt…», un pats pirmais izgāja ārā pa durvīm. Pārējie devās viņam pakaļ, un tikai šinšilla, Bens un ma­zais jenots palika noskatoties, kā viņi aiziet, jo Ērla bija teikusi, ka ar dzīvnie­kiem viņus slidotavā nelaidīšot. Meža Veča jau sāka mest diezgan ļaunprātī­gus skatienus uz jenota pusi, bet Ruta zināja, ka viņa tik un tā tam pāri ne­nodarīs…

*

Mežā bija tikpat slapjš un drēgns kā no rīta, un likās, ka ir kļuvis vēl pelēcī­gāks. Patiešām mākoņi, kas lēnām peldēja pāri debesīm, šķita aizvien tumšā­ki un tumšāki, bet pie pamales jau manīja kaut ko līdzīgu vakardienas negaisa padebešiem. Zili melni tie pulcējās pie apvāršņa, un koki, it kā bīdamies negai­sa, nervozi raustīja zarus, bet alkšņu saknes šur un tur jau rēgojās ārā no zemes.

-     Mežsargs aizgāja dzenāt kokus, ieminējās Monika.

-     Jā, teica Ērla, pārlēkdama kādai peļķei. Nāk rudens. Tas ir manāms visur debesīs, kokos, krūmos… visur…

-     Un mēness suņusēnes spīd tik spoži… teica Arvils.

-    Jā, atkal sacīja Ērla. Tā tas ir katru rudeni… Un katru rudeni Mežsargs iet salikt kokus pa vietām, jo tiem pietrūkst pašiem savas saprašanas…