Monika un mežs

-     Pag, pag, ne jau visi novērtē vienādi, teica Ruta. Un patiešām nāka­mie vērtējumi bija jau daudz zemāki. Ērla izskatījās apmierināta.

-     Ei, sveika Ērla, teica Monika un nosēdās meitenēm blakus uz grīdas.

-     Sveiki, teica Ērla. Mēs te skatāmies… Paskat, paskat par izpildīju­mu ir daudz augstākas balles… Nu, to jau varēja sagaidīt…

Monika gan sēdēja meitenēm līdzās, bet ekrānā viņa neskatījās. Viņai ļoti gribējās izstāstīt par sastapšanos ar jocīgo, mazo lācīti, bet viņa atcerējās savu solījumu un lācīša izbiedēto skatienu un neteica ne vārda.

Kaut varētu piedabūt Musi pastāstīt to, ko viņš bija uzzinājis par aluķēmiem… Tas viņiem noteikti ļoti palīdzētu… Diez vai viņa vēl kādreiz sastaps mazo lācīti viņš izskatījās pēc tāda, kurš aiz bailēm gatavs vienā dienā izjonot cauri visam Mežam…

Ruta iebakstīja Monikai sānos un norādīja uz ekrānu. Paskat, paskat, vi­ņa sauca. Re, kur nāk Sāra Neša!

Monika paskatījās uz ekrānu un piecēlās kājās. Lai cik labi slidotu Sāra, viņa tomēr neslidoja tik labi, lai Monika uz viņu skatītos piekto reizi. Kaut gan Ruta, protams, skatījās uz viņu vismaz simtu pirmo reizi… Bet Ruta palika Ruta…

Monika izgāja no istabas un devās paskatīties, ko dara Ralfs. Ralfs kā paras­ti sēdēja, ieurbies kādā varen biezā grāmatā… Monikai tā atgādināja grāmatu, ko bija lasījis vectētiņš… Viņa pieliecās un mēģināja izlasīt virsrakstu, bet tieši tad Ralfs nolika grāmatu.

-     Par ko tur ir? jautāja Monika. Atkal par vampīriem?

-     Nē, par iemiesošanos un pakļaušanu, sacīja Ralfs. Zini, es visu laiku domāju par to, ko tu stāstīji par savu vecmāmiņu…

-     Es ari par to domāju, bēdīgi sacīja Monika un apsēdās uz Arvila gultas. Tu domā, ka viņā kāds iemiesojas?

-    Tas liekas diezgan ticami, vai ne? Ja jau aluķēmi ir spējīgi pārvērsties par nezin ko, tad jau viņi droši vien var arī iemiesoties… Neviens taču viņus ne­maz tā īsti nepazīst un nezina, ko šie var un ko nevar…

Monika gandrīz iesaucās, ka ir gan viens, kas par viņiem varētu šo to zināt, bet pēdējā brīdī aprāvās. Ralfs aizdomīgi uz viņu paskatījās.

-     Tu gribēji kaut ko teikt? viņš jautāja, bet Monika papurināja galvu.

-     Nē, nē… Neko.

-     Kur tu biji? jautāja Ralfs.

-     Ak, tepat vien pastaigājos, nevērīgi attrauca Monika.

Piepeši pavērās durvis, un parādījās Meža Veča. Viņa izskatījās diezgan slapja un nošņurkusi bija skaidrs, ka viņa ir tikko ieradusies.

-     Ā, re kur jūs abi sēžat, viņa sacīja un ienāca istabā. Apsēdusies uz gul­tas, viņa domīgi pašūpoja galvu. Nu redzat, kā sanāca tagad Mežsargam bija jādodas prom, un mēs paliekam vieni. Un kas to zina, kad viņš būs atpa­kaļ un kad mēs atkal varēsim pievērsties vecmāmiņām…

-     Mēs varam viņām pievērsties tūlīt pat, sacīja Ralfs. Es esmu gatavs.

Monika piekrītoši palocīja galvu, bet Meža Veča no tāda ierosinājuma likās

gaužām izbijusies.

-     Ko jūs, ko jūs? Tagad taču ir pavisam savādāk! Viņas neskraida apkārt pa Mežu savā vaļā, viņas sēž iespundētas pie aluķēmiem! Un mēs neko vieni pa­ši nevaram pasākt pret aluķēmiem tie taču ir paši drausmīgākie radījumi, kā­di vien jebkad dzīvojuši…

-    Jā, es arī tā esmu dzirdējusi… nomurmināja Monika, un Meža Veča saausījās.

-     Ko? Kur tu ko esi dzirdējusi?

-     Neko, neko… atjēdzās Monika. Es gribēju teikt, arī Mežsargs teica, ka tie esot briesmīgi radījumi.

-Jā… Tagad, šķiet, vecmāmiņu ķeršana ievilksies, kā vēl nekad… Ļoti ie­spējams, ka ar atlikušajiem sešiem mēnešiem nepietiks… Labi, ja pa šo lai­ku mēs vispār uzzināsim kaut ko noderīgu nar tiem aluķēmiem ziniet, mums taču nekad agrāk nav iznācis ar viņiem cīnīties, viņa noraizējusies apklusa.

-     Es varētu ātri vien daudz ko uzzināt, piesardzīgi ieminējās Monika, bet Meža Veča šausmās savaikstīja uz viņu grimasi.

-      Nemaz neiedomājies! viņa sauca. Nebūs vairs nekādas Acs, kaut arī jūs visi paliktu bez vecmāmiņām! Tas ir pārlieku bīstami!

Ralfs parāva uz augšu uzacis un iesāņus paskatījās uz Moniku, kura nosar­ka, bet Meža Veča, par laimi, to nemanīja. Viņa piecēlās kājās.

-     Nu labi, iešu skatīties, kas Mežsargam ir pieliekamajā ceru, ka viņš ne­grasās mūs mērdēt badā, kamēr pats ir projām… Tad viņa, kaut ko atcerē­jusies, pacēla acis. Vai jūs arī iesiet uz to slidotavu?

Monika ar Ralfu neizpratnē saskatījās.

-     Uz slidotavu? Monika brīnījās. Kāpēc lai mēs ietu uz slidotavu?

-     Es sapratu, ka Ruta taisās iet līdzi Ērlai, sacīja Meža Veča. Domāju, ka jūs varbūt gribēsiet iet paskatīties…

Monika brīdi domāja, bet Ralfs stāvēja, saraucis pieri.

-     Jā, kāpēc gan ne? paraustījusi plecus, beidzot sacīja Monika. Tik un tā nekā cita nav, ko darīt.

-     Labi, tad es iešu taisīt pusdienas jau tagad, lai jūs pirms iešanas dabūjat

paēst, teica Meža Veča un devās augšā.

*