Monika un mežs

-     Man tev kas sakāms, skaļi čukstēja Musis. Es zinu, kas tu esi, viņš svarīgi teica, izvalbījis jau tā lielās acis, tā ka kļuva redzami acu baltumi. Tu esi viens no tiem bērniem, kas meklē vecmāmiņas! to pateicis, viņš atkal ner­vozi pamīdījās.

Monika bija diezgan pārsteigta. Izskatījās, ka šajā Mežā viņus pazīst daudzi.

-    Bet man tevi jābrīdina, čukstēja Musis un bailīgi paraudzījās apkārt. Jūsu vecmāmiņas ir sagūstījuši troglodīti, un ar labu viņi no tām nešķirsies! Troglodīti ir briesmīgi un ļauni radījumi, viņš, izbolījis acis, runāja, un no viņiem labāk turēties

pa gabalu!

Kad viņš sāka runāt par aluķēmiem, Monikai pārskrēja drebuļi, un viņa no­bālēja. Viņa jau gandrīz izspēra, ka ļoti labi zina, ka vecmāmiņas atrodas pie troglodītiem, bet kaut kas lika viņai to noklusēt…

-    Viņi bija sagūstījuši ari mani, čukstēja Musis, bet man izdevās aizbēgt… un tagad es te bēguļoju… nav miera ne dienu, ne nakti… visu laiku jāuzma­nās, ka neieskrienu kādam troglodītam nagos… viņš runāja un vienā laidā drebinājās kā saldams.

Monika uzmanīgi klausījās, ko viņš stāsta. Ja jau viņš ir bijis pie aluķēmiem, viņš droši vien daudz ko par viņiem ir uzzinājis…

-     Paklausies, Musi, viņa sacīja. Ja jau tu esi no viņiem aizbēdzis, tu dro­ši vien varētu man palīdzēt…

Bet peļu lācītis sāka kratīt galvu tik enerģiski, ka lielās ausis plīvoja vien.

-     Nē, nē, nē… viņš sauca, nē, nē, nē… Es neko nezinu, par viņiem ne­ko nevar uzzināt… tas, ka es aizbēgu, bija vienkārši gadījums… man tikai pa­veicās…

Monika sarauktu pieri viņu vēroja. No kā gan viņš tā baidījās? Patiesi izska­tījās, ka viņš kaut ko zina, bet baidās stāstīt… Būs jāmēģina viņu pierunāt.

-     Paklau, Musi, viņa uzmanīgi iesāka. Musis pārstāja kratīt galvu, un vie­na auss palika izgriezusies uz āru, atklādama savu rožaino iekšpusi. Monika turpināja:

-     Tev taču vairs nekas nedraud tu esi laimīgi no viņiem aizmucis, viņi tev vairs neko nevar padarit…

-     Ai, kā var! iesaucās Musis, un likās, ka viņam tūlīt acis izsprāgs no pie­res. Pietiks man bilst kaut pušplēstu vārdiņu, kad visi troglodīti būs klāt un saplosīs mani gabalos! Viņš sazvērnieciski pamāja Monikai ar ķepu, un viņa noliecās pie viņa. Tici man, kad es tev saku met to visu pie malas un pazūdi no šejienes! Troglodīti ir paši ļaunākie radījumi uz pasaules, un tas, kas ar viņiem ielaižas, parasti ņem nelabu galu…

Monika nodrebēja un juta, ka viņai sāk klabēt zobi. Likās, it kā piepeši bū­tu kļuvis neganti auksts. Vai tiešām pat aluķēmu pieminēšana rada tādu efek­tu?! Viņa tam negribēja ticēt. Nopurinājusies viņa pievērsās Musim.

-     Es neticu, ka pret viņiem neko nevar pasākt… Kaut kam ir jābūt…

-     Nav! Nav nekā! izbijies sauca mazais lācītis. Un es tevi lūdzu, viņš sacīja, un viņa brūnajās acīs sariesās asaras, nevienam nesaki, ka esi mani satikusi. Ja tu kaut vienam cilvēkam ieminēsies kaut pušplēstu vārdiņu, troglo­dīti to uzzinās un tūlīt pat mani atradīs un nomušīs… viņš izskatījās tik pār­bijies, ka Monika ņēmās viņu mierināt nē, viņa nevienam neko neteikšot.

Viņa jau nu nedomāja gan, ka aluķēmi ir tik visvareni, ka spēj sadzirdēt kat­ru vārdu, bet viņa negribēja riskēt ar šo nabaga lācīti. Viņš jau tāpat izskatījās pārāk iebiedēts.

Kad Monika bija pārliecinājusi Musi, ka viņa noslēpums ir drošībā, viņš pa­meta pēdējo tramīgo skatienu apkārt un, pabāzis degunu zaru biežņā, pamā­ja Monikai ar ķepu un prom bija.

-    Hm, noteica Monika, noskatīdamās, kā nošūpojas zari vietā, kur bija pa­zudis peļu lācītis. Jo tālāk, jo trakāk… Nez, ko viņa sastaps nākamo īstu, dzī­vu teletūbiju, vai? Viņa iesmējās un tad nosprieda, ka gana tupēts biezoknī pārējie droši vien jau sākuši uztraukties, kur viņa palikusi… Negribēdama, lai pārējie nodomātu, ka arī viņu nolaupījuši aluķēmi, viņa sāka palēnām doties ārā no biezokņa.

*

Kad Monika pārnāca mājās, viņa atrada Arvilu bakstāmies pa pavarda pel­niem. Viņš bija nomūrējies gluži melns līdz pat elkoņiem, un no pavarda ik pa laikam pacēlās neliels pelnu mākonītis.

-     Ko tu dari? izbrīnījusies jautāja Monika. Tēlo pelnrušķīti, vai?

-     Meklēju savu stepes zirgu, teica Arvils un nošķaudījās, kad kāds sodrējs ieskrēja viņam degunā.

-     Ko tavs stepes zirgs dara pavardā? iesmējusies vaicāja Monika.

Arvils paraustīja plecus un turpināja vandīties pa pelniem. Neprasi man, viņš attrauca. Laikam slēpjas no stepes vilkiem…

Monika sarauktu pieri kādu bridi uz viņu noraudzījās. Kur ir pārējie? vi­ņa jautāja.

-     Lejā, atbildēja Arvils. Ruta ar Ērlu sēž «tukšajā» istabā un skatās to, ko parasti, bet Ralfs ir iespundējies mūsu istabā un teica, ka, kamēr televizors ne­būšot izslēgts, viņš ārā nenākšot.

-     Ā, tad Ērla ir klāt! iesaucās Monika un nodrāzās lejā pa kāpnēm.

Patiešām, Ruta ar Ērlu sēdēja «tukšajā» istabā uz grīdas un skatījās televizo­ru. Pašlaik tiesneši deva savu vērtējumu kaut kādam Nilsam Larsenam, un mei­tenes dzīvi komentēja.

-     Es nu gan nedotu viņam 5,4 par tehniku! sašutusi iesaucās Ērla. Kur jūsu tiesnešiem ir acis? Viņš taču ne reizi nepiezemējās kā nākas!