Monika un mežs

Kas īsti notika starp aluķēmiem un viņas vecmāmiņu? Tā vecene, kas bija runājusi ar aluķēmiem, un tā, ko Monika vakar bija redzējusi guļam, bija kā di­vi dažādi cilvēki… Vai tur bija divas vienādas vecenītes viena, kas bija viņas vecmāmiņa, un otra aluķēmu pakalpiņš…? Bet nē, tas bija pārāk neticami… Vai varbūt tiešām kāds aluķēms laiku pa laikam pieņēma viņas vecmāmiņas iz­skatu…? Kādam nolūkam? Bet varbūt viņš kaut kādā veidā ielīda viņas smadzenēs, pilnībā pakļaudams viņu sev un runādams caur viņas muti…? Monika nodrebinājās… Tas būtu pārlieku šausmīgi…

Tomēr ne uz mirkli Monikai neienāca prātā doma, ka viņas vecmāmiņa pa­tiešām varētu būt aluķēmu kalpībā…

Tā spriedelēdama, viņa bija nonākusi līdz biezokņa malai un tagad, daudz nedomādama, līda tik biezoknī iekšā. Pat tas vakardienas negaisā bija izmircis caur un caur līdz pašai apakšai, un zeme, kas vienmēr bija bijusi izkaltusi un cieta kā betona klons, tagad mīksti iegrima zem Monikas kājām. Nokaltušie egļu zari, kas bija apauguši ar sūnu un ķērpjiem, tagad bija kļuvuši nepatīkami glumi, un, kad Monika, lauzdamās cauri biezoknim, gribēja tos pašķirt, tie no­smērēja viņas pirkstus lipīgi zaļganus.

Kādēļ viņa spraucās cauri biezoknim un kur viņa gribēja nokļūt, viņai nebi­ja ne jausmas… Viņa bija tā aizdomājusies, ka vispār neredzēja, kur atrodas, un tikai, kad egļu zari bija tā samudžinājušies, ka nebija iespējams vairs tikt uz priekšu, viņa atjēdzās un paskatījās visapkārt.

Likās, ka viņa atrodas pašā biezokņa vidū. Bija pavisam tumšs, jo diena jau pati par sevi bija padevusies pelēka, un biezie egļu zari nelaida cauri to pašu vārgo gaismiņu. Vienīgā gaisma nāca no mēness suņusēnēm, kas spīdēja tik­pat spoži kā vakar naktī. Monika pamanīja kādu pussatrunējušu egles celmu, kam blakus mirdzēja spilgti zaļu mēness suņusēņu kolonija, un apsēdās atpū­tināt kājas.

Visapkārt valdīja tik dziļš klusums, ka Monikai sāka sīkt ausīs. Neviens pūpēžveidīgais nevēlējās līst biezoknī, un viņiem jau arī te nebija nekā, ko mek­lēt. Kādu brīdi Monika sēdēja un knibināja no celma ļumīgu, dzeltenīgu piepi, kad piepeši viņa izdzirda skaņu. Mīksti plakšķēja viegli soļi, ejot pa slapjo ze­mi, un čabēja egļu zari. Kāds nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Monika iedomājās aluķēmus un izbijusies paraudzījās apkārt, vai nevar kaut kur paslēpties, bet visapkārt bija tikai zari, zari un atkal zari, un nebija ne ma­zāko cerību te kaut kur nolīst.

Kaut kas balts un pūkains pazibēja zaru mudžeklī, un Monika pielēca kājās, cieši sagrābusi kādu paresnu zaru… Bet tad no biezokņa izlīda jocīgs radījums.

Monika nolaida savu bozi… nez kāpēc viņai likās, ka tā nebūs nepiecie­šama…

Baltais, pūkainais radijums augumā sniedzās Monikai apmēram līdz ceļiem, un viņš neatgādināja neko, ko Monika līdz šim bija redzējusi. Pat tādā dīvainā pasaulē kā Mežs viņa nebija gaidījusi ieraudzīt kaut ko tādu kaut gan pēc aluķēmiem, protams, viņa bija gatava uz daudz ko…

Šis te izskatījās pēc jocīga rotaļu lācīša ar garām, nokarenām ausīm viņam bija lielas, apaļas, brūnas acis un rozā purniņš, bet spalva bija balta un nedaudz viļņaina. Viņš izskatījās tik ārkārtīgi mīlīgs, ka Monikai gluži instinktīvi pastie­pās roka, lai viņu noglāstītu… Bet zvēriņš tramīgi atrāvās atpakaļ un bailīgi pa­glūnēja uz visām pusēm.

-     Āāā! viņš iesaucās. Jābūt uzmanīgiem! Vienmēr jābūt uzmanīgiem! Nekad nav par ļaunu lieku reizi paskatīties apkārt! un viņš tūlīt sekoja savam padomam un vēlreiz uzmanīgi nopētīja apkārtējos egļu zarus.

Laikam redzētais viņu apmierināja, jo viņš aprimās un pievērsa savu apaļo acu skatienu Monikai.

-     Sveika, viņš sacīja un tik komiski palocīja galvu, ka Monika iesmējās. Es esmu peļu lācītis. Un mani sauc…

Monika smaidīja. Peļu lācītis bija jaukākais radījums, kādu viņai jebkad bija nācies redzēt. Viņš izskatījās gluži kā nokāpis no rotaļlietu veikala letes… Jo­cīgi, ka tādi radījumi kā viņš varēja staigāt apkārt un pat sarunāties… Bet Me­žā jau viss kas bija iespējams…

-     Mani sauc Monika, viņa teica. Un kā tad tevi galu galā sauc?

Peļu lācītis izskatījās nedaudz apmulsis, bet tad viņš atguvās un sacīja: Musis. Es esmu Musis, to pateicis, viņš nez kāpēc jutās ar sevi ļoti apmierināts un lepni pamīdījās pa slapjo zemi.

Monika uz viņu raudzījās, un pēkšņi viņai likās, ka peļu lācītim varētu būt taisnība… vai tikai te, biezoknī, kāds nesēdēja un neuzglūnēja… Viņai uzmā-

cās tā pati nepatīkamā un neizskaidrojamā baiļu sajūta, kas viņu bija pārņēmu­si pie aluķēmiem, un viņa sastinga un arī pameta skatienu visapkārt.

-    Ahā, tu arī to sajūti, čukstēja peļu lācītis. Nav labi, nav labi… Kaut kur tuvumā klaiņo nelādzības… Bet mans deguns saka, ka mums nav no kā bī­ties… vismaz pagaidām… un viņš noskurinājās. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Monika atkal sāka smieties.

Peļu lācītis atsāka mīdīties un šoreiz izskatījās, it kā viņš nervozētu.

-     Kas ir? Monika jautāja. Kāpēc tu tā dīdies?