Monika un mežs

Ralfs nometās zemē un sāka dauzīties ar suni, kamēr Monika un Ruta īgni uz viņu nolūkojās. Beidzot Ruta nolēma, ka, ja jau viņa ir uzmodināta, tad būs vien jāceļas kā nekā viņa taču nezināja, cikos nāks Ērla… viņa varēja būt klāt kuru katru brīdi…

-              Ej nu ej, viņa taču nenāks astoņos no rīta! smējās Monika, bet Ruta par to nebija tik pārliecināta.

-               Ā, ziniet, ko es domāju? Ralfs beidzot vaicāja, pacēlis acis no suņa. Man liekas, mums vajadzētu izstāstīt Mežsargam par to, ko tu vakar redzēji pie aluķēmiem.

-               Ko tu?! Monika uztraucās. Mēs taču to darījām slepus, mēs nedrīk­stam viņam neko teikt!

-              Man gan liekas, ka viņu vajadzētu brīdināt, sacīja Ralfs. Vismaz aprak­stīt viņam sīki, kāda izskatās tava vecmāmiņa… Mežsargs var tikt pamatīgi maldināts, ja aluķēmi atkal sadomās pārvērsties par viņu…

Monika kļuva domīga. No vienas puses, Ralfam bija taisnība viņiem vaja­dzēja brīdināt Mežsargu… Un nebija jau nemaz jāsaka, ka viņa vakarnakt at­kal lietojusi Aci…

-              Labi, ejam augšā, kamēr viņš vēl nav prom, viņa beidzot sacīja, un viņi abi ar Ralfu devās augšā.

Bet bija jau par vēlu. Mežsarga gulta bija uzklāta, un uz galda mētājās zīmite.

«Aizgāju agri no rīta, negribēju jūs modināt. Ap pusdienas laiku at­nāks Meža Veča, bet nemaz neiedomājaties līdz tam laikam niekoties ar Aci mēs tik un tā to uzzināsim! Cik ilgi būšu projām nezinu, dažreiz krūmu tvarstīšana ieilgst līdz pat oktobra vidum. Centīšos atvest jūsu vec­māmiņas!

Mežsargs»

-     Ko nu? jautāja Monika, izlasījusi zīmīti.

-     Nu jau vairs neko, nopūtās Ralfs. Kā būs, tā būs, un cerēsim, ka ar vi­ņu nekas slikts neatgadīsies.

Monika iekurināja pavardu, uzlika vārīties tēju un tad izgāja līdzi Ralfam pa­skatīties, kāds ārā laiks.

Vētra bija rimusies, bet viss bija slapjš un pelēks. Debesis vienmērīgi se­dza zilgani pelēki mākoņi, un pat gaiss šķita pelēks. Visu klāja mitrums gan koku stumbrus, zarus un lapas, gan zemi un mājas sienas. Vējš bija pamanī­jies aizlaisties prom, un viss Mežs bija sastindzis mierā, kā atgūdamies pēc tra­kās nakts. Uz koku un krūmu zariem kārtīgās rindiņās gulēja caurspīdīgi pi­lieni, un laiku pa laikam kāds no tiem atraisījās un bez skaņas iekrita slapja­jās sūnās.

Kamēr Monika un Ralfs tā stāvēja uz sliekšņa, laiku pa laikam kāds pūpēžveidīgais pārskrēja pāri pakalnam, un viņa pseidopodijas žļerkstēdamas grima izmirkušajā zemē, bet parasti spalgie spiedzieni šķita savādi neskanīgi, it kā vi­ņam no mitruma būtu aizsmakusi balss.

Monika nodrebinājās un iegāja atpakaļ mājā.

Pie brokastīm bērni sāka apspriest, vai stāstīt Meža Večai par to, ko Moni­ka redzējusi pagājušajā naktī, vai nē. Monika un Ruta bija par to, lai neko ne­teiktu, bet Ralfs uzskatīja, ka labāk tomēr būtu visu izstāstīt.

-     Kāda jēga kaut ko teikt? vaicāja Ruta, košļādama siermaizi. Mežsargs ir jau prom, un Meža Veča tik un tā neko vairs nevar līdzēt.

-     Kā tu zini? vaicāja Ralfs. Varbūt viņa zina kādu veidu, kā ar viņu sazi­nāties!

-     Kādu tad? smējās Ruta. Aizsūtīt telegrammu ar pūpēžveidīgo, vai?

-    Nu, protams, nē, Ralfs apvainojās. Labs ir, nesakiet ari neko… dariet, kā gribat…

-     Man šķiet, ka Rutai ir taisnība diez vai būtu labi kaut ko teikt Meža Večai, domīgi teica Monika. Mežsargs tā būtu cita lieta… Bet Meža Veča visu tik asi uztver viņa tiešām mūs uz karstām pēdām var aizsūtīt mājās…

Ralfs vairs neko neteica un sabozies dzēra savu tēju. Varēja dzirdēt, kā ārā plosās Bens un šinšilla. Monika viņus pirms brīža bija izlaidusi, un nu viņi tur ņēmās viens otru trenkāt, tā ka ķepas plakšķēja vien pa slapjo zemi.

Kad visi bija paēduši, Ruta devās lejup, kārtējo reizi skatīties «veco čempio­nātu», kā Ralfs to bija nodēvējis, bet Monika, neskatoties uz nelādzīgo laiku, nolēma iziet pastaigāties. Viņa juta, ka viņai vajag vienatnē apdomāt vakar re­dzēto. Ralfs savukārt, aizcirzdams durvis, nozuda savā istabā un varēja dzirdēt, kā viņš rakņājas pa savu par grāmatu plauktu pārvērsto drēbju skapi.

Laukā nebija kļuvis ne maķenīt gaišāks.

Monika ielaida Benu un šinšillu (kura, viņasprāt, tagad vairāk nekā jebkad agrāk līdzinājās lielai, slapjai un nedaudz piepūstai žurkai) un devās paklejot pa pakalniem. Slapjās sūnas žļerkstēja pie katra Monikas soļa, un no tām kā no sūkļa izspiedās ūdens. Nepagāja ne pāris minūtes, kad kājas bija kļuvušas ga­līgi slapjas, tomēr viņa vēl nebija noskaņota iet atpakaļ uz mājām. Domādama par savu vecmāmiņu, viņa gāja pāri priežu pakalniem uz egļu biezokņa pusi.