Monika un mežs

Monika kādu brīdi drūmi uz viņu noraudzījās, bet tad sajuta kaut ko savādu. Vecenīte, kas gulēja gultā, piepeši it nemaz neatgādināja to igno veceni, kuru viņa bija sastapusi Mežā un kas bija noslēgusi sazvērestību ar aluķēmiem. Tiesa, pēc izskata spriežot, tā bija tā pati vecā sieva, bet kaut kas viņā bija savādāks…

Monika diezgan ilgi uz viņu skatījās, mēģinādama saprast, kas ir tas atšķirī­gais… un tad aptvēra. Vecenītei, kas šeit gulēja, sejā nebija ne miņas no tā īg­numa, aizdomīguma un ļaunuma, kas bija izkropļojis viņas seju pirmīt. Šī ve­cenīte gulēja un miegā viegli smaidīja… un tad viņa kaut ko nočukstēja…

Monika pieliecās tuvāk, mēģinādama saklausīt, ko vecenīte saka… un tad sadzirdēja…

-     Monika… čukstēja večiņa. Monika, kur tu esi…?

-    Vecmāmiņ, iesaucās Monika. Vecmāmiņ, es esmu tepat! Vecmāmiņ, viņa sauca un gribēja sapurināt vecenīti, bet viņas rokas izgāja cauri večiņai kā tukšam gaisam, un viņa izmisusi mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņas rokas satvēra vecenītes plecu, bet, lai kā viņa centās, viņa nespēja vecenīti sapurināt itin kā viņa būtu nevis vienkārša večiņa no miesas un asinīm, bet akmens figūra, kas saplūdusi ar klinti tā, ka nekāds spēks nespēj to izkustināt no vietas…

Asaras sāka plūst Monikai pār vaigiem, un viņa atkal un atkal sauca savu

vecmāmiņu… Bet tad viņu pašu kāds sāka purināt, un viņa atvēra acis.

*

Galīgi noraudājusies, viņa sēdēja zēnu istabā, un asaras turpināja klusi ritēt viņai pār vaigiem. Ruta bija pielēkusi kājās un tagad cieši viņu apkampa, mie­rinādama: Viss ir labi, viss ir kārtībā…

Ralfs neveikli skraidīja šurpu turpu, apjukumā nezinādams, ko iesākt. Ierau­dzījis, ka Monika ir atvērusi acis, viņš atviegloti nopūtās un beidzot apsēdās.

-     Beidzot tu esi atpakaļ, viņš izdvesa.

Arvils sēdēja bāls kā palags, un viņa acis likās neparasti spožas.

Monika noslaucīja asaras, un pagāja labs brīdis, kamēr viņa nomierinājās. Kad viņa beidzot izstāstīja pārējiem, ko bija redzējusi, arī Ruta un Ralfs izska­tījās aizkustināti, kaut arī centās to neizrādīt, bet Arvils jau raudāja gluži skaļi.

-    Tu redzēji manu vecmāmiņu, viņš šņukstēja. Man patiešām ir īsta, dzī­va vecmāmiņa… vai dienin…

-      Mjā… hmm… nokrekšķinājās Ralfs. Tas, ko tu redzēji, patiešām ir diezgan dīvaini… Tātad visas vecmāmiņas ir tur, un tā vecene, kas bija runā­jusies ar aluķēmiem, patiesībā ir tava vecmāmiņa…

-     Es nezinu… Tas viss ir tik jocīgi… sacīja Monika. Tagad es biju pilnī­gi pārliecināta, ka tā ir mana vecmāmiņa… Bet toreiz Mežā un kad viņa runā­jās ar aluķēmiem, tā bija kā pavisam sveša vecene. Sveša un bīstama.

-     Un tomēr, kad tu, lietojot Aci, iedomājies savu vecmāmiņu, tev katru reizi parādījās tieši viņa, sacīja Ralfs.

-     Ko tu gribi teikt? Monika pēkšņi sadusmojās. Ka mana vecmāmiņa ir nodevēja?

-     Nē, taču… Es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši, teica Ralfs.

Kādu bridi visi klusēja. Arvils šņaukājās.

-     Es tikai domāju… Ralfs beidzot sacīja. Ja tie aluķēmi spēj pārvērsties par nezin ko, vai viņi nevarētu, piemēram, šad un tad pārvērsties par tavu vec­māmiņu?

-     Kāpēc lai viņi to darītu? brīnījās Ruta. Kāda tam visam jēga?

-     Ak, es nezinu, kāda tam jēga… nopūtās Ralfs. Es nesaprotu gandrīz vispār neko. Vienīgais, ko es saprotu mēs tagad droši zinām, ka mums ir vec­māmiņas, kuras sagūstījuši nolādēti aluķēmi, un personīgi es darīšu visu, lai vi­ņas atbrīvotu!

Visi viņam dedzīgi piekrita.

Monika nožāvājās. Es laikam tagad iešu gulēt. Man kaut kā vairs negribas šovakar vēl doties uz turieni… Kaut gan, viņa iesmējās, treniņi man nāk par labu tā ir briesmīgi jocīga sajūta, kad roka iziet cauri dzīvai būtnei, it kā tā būtu spoks!

-    Kārtīgi treniņi ir visa pamatā, ari nožāvādamās, sacīja Ruta. Es to vien­mēr esmu teikusi…

Ralfs izbolīja acis un pamirkšķināja Monikai, bet Ruta to nepamanīja. Bei­dzot meitenes pateica Ralfam un Arvilam ar labunakti un aizgāja gulēt, bet pēc pāris mirkļiem tika izslēgtas arīdzan vitrāžu gaismas, un ari mājas apakšējais stāvs iegrima tumsā.

SEPTĪTA NODAĻA MUSIS

Nākamajā rītā Moniku pamodināja skaļa klauvēšanās pie durvīm. Viņa samiegojusies uztrūkās sēdus un pa­skatījās pulkstenī. Bija pusastoņi.

Ruta joprojām gulēja, neskatoties uz dauzīšanos pie durvīm, pa kurām, nevarēdams sagaidīt atbildi, galvu pabāza Ralfs. Taču viņš nepaspēja pat ienākt istabā, kad viņam garām paspraucās Bens un, kulstī­dams asti šurpu turpu kā vēdekli, pieskrēja pie Moni­kas, ielēca gultā un metās meitenei laizīt seju. Moni­ka saviebās, nogrūda Benu uz grīdas, Ralfs sāka skaļi smieties, un Ruta beidzot pamodās.

-              Kas te notiek? viņa miegaini jautāja, blenzdama uz Benu, kas tupēja uz grīdas starp gultām, izbolījis uz savu saimnieci baltu aci, un aizvainoti ņurdēja.

-               Es nezinu, teica Monika. Ralfs ielaida Benu… Paklau, ir tikai pusas­toņi… Ko tu gribi?