Monika un mežs

-     Nu, kā ir? nespēdams slēpt satraukumu savā balsī, vaicāja Ralfs.

-     Nekā nav, attrauca Monika. Kā tad vajadzēja būt?

Viņa raudzījās uz mirdzošo, krāsaino vitrāžu, kurā krāsainie stikliņi atveido­ja trīs jenotus. Tā skatoties, viņa juta, ka pamazām plaksti kļūst arvien smagā­ki, un viņai likās, ka jenots ar vistu zobos sakustas un papurina galvu… Moni­ka satrūkās un pamodās.

-     Kas notika? jautāja Ruta. Viņi visi trīs saspringti uzlūkoja Moniku.

-    Es laikam nedaudz aizsnaudos, Monika sacīja un nosēdās taisnāk. Ne­kas, tūlīt mēģināšu vēlreiz. Viņa jau vēra acis ciet, kad kaut kas iešāvās viņai prātā.

-     Paklau, viņa sacīja. Es visu laiku domāju par vienu lietu… Pagājušo reizi, kad es biju pie aluķēmiem tajās klintīs…

-     Tevis tur nebija, pārtrauca Ralfs. Tu to tikai redzēji.

-     Nu jā, tieši par to jau es gribēju jautāt… Redzat, kad es it kā redzēju tās klintis, es vienu brīdi pasaucu vecmāmiņu, un mana balss atbalsojās no klintīm tieši tā, kā tas būtu bijis īstenībā. Es domāju, ja manis tur nebija… ja es to vi­su tikai redzēju… kā tad mana balss varēja atbalsoties…?

Kādu bridi visi samulsuši domāja. Visbeidzot Ralfs sacīja: Es, protams, ne­varu būt pilnīgi drošs… bet man šķiet, ka tas ir saistīts ar tavu uztveri…

-     Ar manu uztveri? brīnījās Monika. Kā to saprast?

-     Redzi, pagājušajā reizē tu nebiji pārliecināta, ka viss, ko tu redzi, ir tikai Acs iespaidā un ka patiesībā tu joprojām atrodies Mežsarga istabā. Tāpēc tev likās, ka, ja tu kliedz, tad balsij ir jāatbalsojas no klintīm… Saproti? viņš diez­gan nepārliecināti jautāja.

-     Ne pārāk… Monika noteica. Tu gribi teikt, ka tās bija tikai manas ie­domas?

-     Nu, ne gluži iedomas… nu, jā, apmēram… likās, ka Ralfu pašu mulsi­nāja viņa izskaidrojums. Tas bija it kā tavas zemapziņas limenī.

-     Āāāā… novilka Monika, saprata, ka neko nesaprot, un nosprieda, ka pietiks apspriesties. Viņa atkal aizvēra acis un sāka domāt par vecmāmiņu, ta­ču, lai kā viņa pūlējās nepiešķirt vecmāmiņai kaut kādu noteiktu tēlu, viņai vi­su laiku acu priekšā stāvēja vecene, ko viņa bija redzējusi nu jau divreiz pir­mo reizi Mežā un otro reizi kopā ar aluķēmiem. Beidzot viņa padevās un ļāva domām iet savu ceļu…

Un atkal visapkārt bija tumšs un kluss.

Monika paraudzījās visapkārt un ieraudzīja jau pazīstamās klinšu sienas. Vi­ņa brīdi pastāvēja, pieradinādama acis pie tumsas, un ieklausījās. Nebija ne­maz tāds klusums, kā viņai pirmīt bija licies. Laiku pa laikam klusumu pārtrau­ca dobji krācieni likās, ka tepat netālu guļ vesels bars cilvēku. Bet ne jau cil­vēku alukēmu… Acīmredzot arī alukēmi krāca…

Monika pasmīkņāja un devās uz priekšu. Svece dega savā parastajā vietā, un alā uz matračiem kur nu kurais gulēja aluķēmi. Monika labu brīdi uz viņiem noraudzījās, cenzdamās aprast ar to nejauko izskatu, bet ne jau to izskats vien bija biedējošs. No tiem izstaroja gluži vai taustāms ļaunums, un Monika juta piezogamies tās pašas saltās bailes, kas viņu bija pārņēmušas pagājušajā rei­zē… Bet šoreiz vina tām nelāvās. Uz mirkli aizvērusi acis, vina domās atkārtoja manis nemaz šeit nav, manis nemaz šeit nav un, kad atkal jutās par sevi pārliecināta, atvēra acis.

Tad viņa nolēma izmēģināt vēl kaut ko. Piegājusi pie kāda no gulētājiem, vi­ņa pieliecās pie tā… Kādu brīdi viņa uz to noraudzījās, visu laiku atgādināda­ma sev, ka patiesībā atrodas istabā kopā ar Rutu, Ralfu un Arvilu, un tad, strauji pašāvusi roku uz priekšu, mēģināja sapurināt to aiz pleca…

…bet viņas roka izgāja gulētājam cauri, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Aluķēms mierīgi gulēja tālāk, pat nenojauzdams, ka Monika viņu redz, bet pati Monika klusībā gavilēja. Viņa sāka saprast, kā rīkoties ar Aci!

Juzdamās daudz drošāk, viņa devās pa alu uz priekšu izpētīt, kas atrodas ci­tur. Izejot cauri tumšam koridoram, viņa iznāca otrā lielākā telpā, ko arīdzan izgaismoja tikai viena svece. Šeit stāvēja četras gultas un tajās gulēja…

….vecmāmiņas.

Monika pukstošu sirdi viņas aplūkoja. Lūk, gulēja kāda sīciņa, bet apaļīga omīte ar pavisam baltiem matiem, bet tur, blakus kāda cita omīte kārnāka un garāka, ar bāliem vaigiem un īsiem, cirtainiem, tumši brūniem matiem gluži kā Ralfam, nodomāja Monika un tad aptvēra, ka tā droši vien arī ir Ral­fa vecmāmiņa… Vecmāmiņa, kas gulēja trešajā gultā pa kreisi no ieejas alā, bija ar īsi apgrieztiem, pelēcīgi iesirmiem matiem, viņa miegā nedaudz raustī­ja lūpas… Bet telpas tālākajā kaktā stāvēja ceturtā gulta.

Monikai drebēja ceļgali, kad viņa piegāja tai tuvāk. Vai tiešām viņa tūlīt ie­raudzīs savu vecmāmiņu…?

Taču viņa aiz vilšanās gandrīz skaļi iekliedzās, kad ieraudzīja, kas guļ cetur­tajā gultā. Tur gulēja tā pati vecene, ko viņa jau pietiekoši labi pazina. Gulēja vienā mierā, un viņas pagarie sirmie mati bija atrisuši pa visu spilvenu.