Monika un mežs

Pēc vakariņām bērni devās lejā uz savām istabām, jo Mežsargs lika viņiem iet gulēt, taču Monika par savu ieceri nebija aizmirsusi. Arī pārējiem bērniem miegs nebija ne prātā, un viņi, cenzdamies uzvesties klusu, lai neradītu aizdo­mas Mežsargā, darīja ko nu kurais: Ruta, satraukta par gaidāmo slidošanu, pārbaudīja savas slidas un, kad tās bija izrādījušās vislabākajā kārtībā, sāka rak­ņāties pa savu kasešu kaudzi, kaut ko meklējot. Ralfam bija palikusi neizlasīta pēdējā nodaļa kādā grāmatā par vampīriem, un viņš, apsēdies savā gultā un iededzis sienas lampu, kodīdams lūpas, iegrima lasāmvielā.

Bet Monika sēdēja un domāja, līdz Ruta sāka tā dīvaini uz viņu skatīties.

-     Kas tev ir? Ruta jautāja. Ko tu tā sēdi un klusē?

-     Es šonakt atkal mēģināšu palūkoties caur Aci, Monika paziņoja.

Rutu tas tā pārsteidza, ka viņa sāka runāt gaužām skaļā balsī, aizmirsusi, ka Mežsargs bija licis viņiem iet gulēt.

-     Aci? viņa sauca. Tu gribi mēģināt Aci?

-     Kuš! nošnācās Monika.

-     Bet Meža Veča… čukstēja Ruta.

-     Es zinu, zinu, ko par to teiktu Meža Veča… Bet galu galā tieši viņa bija tā, kas man iemācīja ar Aci rīkoties, un, godīgi sakot, man liekas, ka ir īstais bri­dis atkal paskatīties, kas īsti aluķēmiem ir aiz ādas…

-     Bet pagājušo reizi tas bija tik briesmīgi… Tu tā kliedzi… Man likās, ka vi­ņi tevi vairs neuzbukņīs un ka tu uz visiem laikiem paliksi tā sēžam ar aizvēr­tām acīm un kliedzam… Ruta nodrebinājās.

-     Nu labi, labi, izbeidz… Monika saīga. Bet tagad taču man jau ir kaut kāda pieredze. Es zinu, ka es to visu tikai redzu, ka manis patiesībā tur nemaz nav un ka vini man neko nevar nodarīt.

-     Nu, es nezinu… domīgi sacīja Ruta. Man grūti iedomāties, kā tas ir… Kad tu to domā darit?

-     Vēlāk… Kad būs droši zināms, ka Mežsargs ir aizmidzis. Es negribētu, ka viņš te ienāk, kamēr es nonemos ar Aci…

-    Jā, tad viņš mūs tūlīt aizsūtītu atpakaļ uz mājām, piekrita Ruta. Vai tu pārējiem ari teiksi?

-     Jā. Es gribu, lai mēs visi esam kopā, kad es to daru. Katram gadījumam.

-     Labi. Ejam viņiem pateikt, ja?

-     Ejam.

Viņas piesardzīgi izgāja no savas istabas. Lielajā istabā pie dīvāna šņākādams gulēja Bens, bet meitenes klusām pagāja viņam garām tā, ka suns pat nepamodās. Uzmanīgi pavērusi zēnu istabas durvis, Monika pabāza galvu un pielika pirkstu pie mutes. Bet viņu ieraudzīja tikai Arvils, jo Ralfs bija tā nogri­mis lasīšanā, ka ne ko redzēja, ne dzirdēja. Tikai, kad viņas bija ienākušas is­tabā un aizvērušas aiz sevis durvis, viņš uz mirkli pacēla acis no grāmatas, bet pārliecinājies, ka tas nav Mežsargs, atkal turpināja lasīt.

Tad Monika paklupa pār šinšillu, kas saritinājusies gulēja pie Ralfa gultas un izskatījās kā milzīgs, spalvains spilvens.

-    Tfu, viņa iesaucās un pēdējā brīdī paspēja saķert gultas malu, pirms ar lielu blīkšķi nebija nogāzusies uz grīdas. To jau nu Mežsargs noteikti būtu iz­dzirdējis. ..

-     Kāpēc tu to savu milzu peli nevari turēt lielajā istabā? šņāca Monika. Te taču nav, kur apgriezties!

Ralfs kaut ko nopurpināja, bet likās, ka viņš pat nesaprot, par ko iet runa.

Monika un Ruta apsēdās uz gultas malas.

-     Šonakt es atkal mēģināšu Aci! čukstēja Monika, un Ruta zīmīgi savilka uzacis.

Arvils pārgrieza acis, bet Ralfam izkrita no rokām grāmata, un viņš to pat nepacēla. Ko tu teici? viņš jautāja. Vai es pareizi sadzirdēju?

-     Kā lai es zinu, ko tu sadzirdēji? Tu taču biji tā aizņemts ar lasīšanu…

-    Tu gribi atkal mēģināt to riskanto pasākumu? Ralfs sašutis vaicāja. Tu zini, ar ko tas var beigties?

-    Jā, jā… Monika neiecietīgi sacīja. Es jau dzirdēju, kāda es esot izska­tījusies, tur sēžot un kliedzot… Bet, ja tev ir kas labāks padomā, saki vien.

-    Man nekas nav padomā, atcirta Ralfs. Bet es patiešām nezinu, vai tās vecmāmiņas ir tik svarīgas, lai viņu dēļ ielaistos tik bīstamos pasākumos.

Monika noskaitās.

-     Patiešām, tu esi tāds pats kā Meža Veča… viņa šņāca nu jau diezgan skaļi. Nevajadzēja man tev neko stāstīt būtu es labāk sēdējusi savā istabā un to vienkārši ņēmusi un izdarījusi…

-     Nu labi, nomierinies, teica Ralfs. Ja jau tu tā esi nolēmusi lūdzu, da­ri to! Bet, ja tu kaut vienu reizi iekliegsies, es tūlīt pat tevi modināšu augšā, skaidrs?

-    Sarunāts, Monika piekrita un pie sevis cieši apņēmās šoreiz neizdvest ne skaņas. Mēs tikai vēl drusku pagaidīsim, kamēr Mežsargs būs aizgājis gulēt…

Tā nu viņi sēdēja un spēlēja domino, un, kad bija jau tuvu pusnaktij, Ralfs klusītiņām aizlavījās līdz kāpnēm un uzkāpa pāris pakāpienus. Augšā viss bija tumšs un varēja dzirdēt, kā Mežsargs guļot viegli krāc. Pārliecinājies, ka Mež­sargs ir devies pie miera, Ralfs aizlavījās atpakaļ uz savu istabu un paziņoja, ka viss ir kārtībā.

Monika varēja sākt.

Viņa salika spilvenus Ralfa gultā pie sienas un apsēdās. Ruta izslēdza visas liekās lampas, atstādama degam tikai vitrāžu, kas turpināja mirdzēt mīkstā un nedaudz noslēpumainā gaismā. Ruta, Ralfs un Arvils visi sasēdās uz Arvila gul­tas Monikai pretī un bažīgi uz viņu noraudzījās.