Monika un mežs

Un tad kārtējā zibens uzplaiksnījumā viņi ieraudzīja tumšu un juceklīgu ma­su, kas bez trokšņa vēlās viņiem tieši virsū.

Ralfs sāka izmisīgi žestikulēt un nometās dubļos garšļaukus ar seju uz leju. Pā­rējie tūlīt sekoja viņa piemēram. Vienīgi Arvils vēl vilcinājās, bet Ruta iegrūda viņu dubļos pie pārējiem. Tā viņi ar aizturētu elpu gulēja un gaidīja, kas nu būs.

Pārāk ilgi nebija jāgaida. Pēc pāris mirkļiem viņi juta, kā pāri viņu mugurām pārvietojas it kā tūkstošiem siku, cietu kāju, un pēc kāda brīža viss bija atkal mierīgi, un tikai lietus turpināja kapāt viņu muguras.

Bērni piecēlās kājās un noskatījās, kā pāri pakalniem aizskrien milzīgs krū­mu bars un, saplūzdams ar nakti, pazūd tumsā.

Noslaucījusi no sejas dubļus tā, lai tie nepilētu acīs, viņi devās tālāk un drīz vien pamanīja starp kokiem kādu stāvu, kas klaiņāja apkārt ar vētras lukturi ro­kā un vicināja to.

Tas bija Mežsargs.

Pamanījis bērnus, viņš metās uz viņu pusi, atstādams aiz sevis dubļos dziļus pēdu nospiedumus. Tad viņš uzsēdināja Moniku sev kukaragās, paķēra Arvilu un, pamādams Rutai un Ralfam, lai tie viņam seko, devās uz māju pusi. Ne­pagāja necik ilgs laiks, kad viņi bija mājās.

Beidzot.

Jūs esat ārprātīgi, aizcirtis durvis vētrai deguna priekšā, dus­mīgi sacīja Mežsargs. Ko jūs tā­dā laikā darījāt ārā?

-     Mēs bijām uz ezeru peldēties, sacīja Monika. Un tad mēs tur satikām Ērlu un drusciņ aizkavējāmies…

-     Drusciņ aizkavējāties… ironizēja Mežsargs. Vai tad Ērla nav mežabērns?! Viņai jau nu būtu vajadzējis zināt, ka tuvojas negaiss!

-    Viņa zināja arī! iesaucās Ralfs. Pat tad, kad pie debesīm vēl nebija ne­viena paša mākonīša, viņa jau sacīja, ka būšot negaiss!

-     Un vienalga jūs nenācāt mājās… Nu labi, tagad toties jūs visi izskatāties varen skaisti… Kā šokolādes cilvēciņi…

Bens nopurinājās, un dubļu šļakatas pašķīda pa visu istabu. Mežsargs iebrē­cās un aizskrēja pēc dvieļa, kurā ņēmās rūpīgi slaucīt suņa dubļaino kažoku. Bens par šādu uzmanības izrādīšanu jutās varen glaimots un jau gribēja nolai­zīt Mežsargam seju, bet tas veikli izvairījās.

-     Prom uz vannu! nokomandēja Mežsargs, un pats tūlīt devās vārīt mil­zīgu aveņu tējas kannu.

Vannas istaba bija lejas stāvā, tik labi paslēpta aiz kāda stūra, ka bērni to sā­kumā nebija pat pamanījuši, un tikai, kad Ruta bija lūgusi Mežsargam, lai tas viņiem iedod bļodu, kur mazgāties, viņš bija iesitis sev pa pieri un parādījis bēr­niem vannas istabu.

Pēc brīža visi bija nomazgājušies, uzvilkuši tīras un sausas drēbes un sēdēja augšā pie Mežsarga. Viņi dzēra karsto tēju un piekoda klāt maizītes. Vētra jo­projām kauca un plosījās gar visiem pakšiem, bet uguns sprakšķi pavardā rei­zēm pat pārspēja lietus švīkstoņu ārā.

Monika skaļi strēba tēju no savas krūzītes un tad sacīja: Zini, kad mēs nā­cām mājās, mums pāri pārdrāzās krūmu bars.

Arvils gandrīz aizrijās, tūlīt gribēdams šo to piebilst.

-    Jā! viņš iesaucās. Vispirms viens krūms nogāza Moniku, pēc tam viens uzskrēja virsū man, un tad jau nāca vesels bars to drausmīgo dzīvo krūmu, un tad Ralfs lika mums visiem gulties zemē, un tad visi tie krūmi mums pārskrēja pāri… viņš bija gluži aizelsies no straujās runāšanas.

Mežsargs drūmi uz viņiem blenza. Njā… viņš novilka. Tā jau krūmi mēdz darīt uz rudens pusi. Redzat, nāk virsū rudens vētras, un tas viņus pada­ra gaužām nervozus… Viņiem šķiet, ka tā vieta, kur viņi aug, nav laba diez­gan… var uznākt vētra un salauzīt viņus žagaros… Un tad viņi bariem vien skrien meklēt sev labākas vietas… bet, protams, citas vietas ne ar ko neatšķi­ras… Un tā viņi bez kādas jēgas bizo apkārt pa mežu, bet pūpēžveidīgie to iz­manto, klūp viņiem virsū un nograuž saknes…

-      Jā, mēs redzējām arī pūpēžveidigos, teica Ruta. To bija drausmīgi daudz!

-     Nu jā, teica Mežsargs. Un tāpēc sākas visādas nekārtības, krūmi sāk iesakņoties tur, kur tiem nevajadzētu atrasties… tas izjauc visu kārtību Mežā… un kādam tas viss jāvērš par labu…

-     Rīt no rīta man jādodas ceļā! viņš paziņoja.

Iestājās pamatīgs apjukums.

-     Ko?! Kā?! visi sauca viens pār otru.

-     Un kā tad mēs?

-     Un ka bus ar vecmāmiņām?!

Mežsargs pagaidīja, kamēr viņi nomierināsies, un tad sacīja: Es par to jau padomāju. Kamēr būšu projām, pie jums paliks Meža Veča. Savukārt man sanāk doties tieši uz Klinšu krāvumu pusi es mēģināšu izpētīt, kas tur notiek… ko dara aluķēmi… Un, ļoti iespējams, man izdosies atrast jūsu vec­māmiņas, j

Monika gan nebija par to tik pārliecināta. Atceroties aluķēmus, viņa nepa­visam nedomāja, ka Mežsargs tā vienkārši varēs aiziet pie viņiem un atdabūt vecmāmiņas… Taču viņa negribēja neko iebilst, jo pārējie bērni likās visai ie­priecināti. Ja viņi būtu redzējuši to pašu, ko es, drūmi domāja Monika, viņi tā vis nepriecātos…