Monika un mežs

-     Ej ratā, noteica Ruta un, pasaukusi savu jenotu, uzgrieza Ralfam mu­guru. Pēc brītiņa, kad visi bija izķiķinājušies, viņa atkal pievērsās Ērlai.

-     Pie mums mājās ir slidotavas, viņa teica, kur mēs varam trenēties kā ziemā, tā vasarā… Baidos, ka, kamēr dzīvošu šeit, es galīgi pazaudēšu visas ie­maņas…

-    Spriežot pēc tās lēkāšanas no rīta līdz vakaram, tev par to nevajadzētu uz­traukties… piezīmēja Ralfs, bet Ruta viņu pilnībā ignorēja.

-     Kāpēc lai tu pazaudētu iemaņas? nesaprata Ērla.

-     Nu kā te man nav ledus, kur trenēties!

-     Kāpēc nav ledus? Nāc kaut vai rīt pie mums uz slidotavu, sacīja Ērla. Ruta bija tik pārsteigta un sajūsmināta, ka kādu brīdi nevarēja izteikt ne vārda.

-    Jums ir slidotava?! viņa sauca. Un es domāju, ka jūs tagad, vasarā, tre­nējaties tāpat vien telpās!

-     Kāda tad no tā būtu jēga? Ērla paraustīja plecus. Tad jau tiešām va­rētu aizmirst, kā jāslido…

Ruta atkal piesarka, bet Ralfs savaikstīja grimasi Monikai. Viņa iesmējās.

Labu laiku visi klusēdami gulēja uz muguras zālē un skatījās, kā satumstošajās debesīs pa vienam vien iededzas sīki spoži punktiņi. Beidzot sāka kļūt vē­sāks, un krasta niedrēs nemanot iezagās vējš sākumā tas čabinājās pavisam klusi, itin kā negribēdams, lai to pamana, bet pamazām pieņēmās spēkā. No meža puses pāri ezeram vēlās šalkoņa, kas savēla ezera līdzeno virsmu vienās krunkās, bet niedres čaukstēja tā, it kā pa tām plosītos kāds satrakojies dzīv­nieks. Virs paša ezera bija uzlēcis apaļš balts mēness un apspīdēja ezera ne­mierīgos ūdeņus, kas bija satumsuši gluži melni.

Monika raudzījās uz mēnesi un nolēma, ka šonakt vajadzēs izmēģināt Aci… Kā Meža Veča viņai bija teikusi tieši pilnmēness naktīs tā darbojas vislabāk…

Tobrīd pāri mēnesim sāka lidot pelēcīgas mākoņu plūksnas sākumā pa vienai un tad arvien vairāk un vairāk… Vējš bija kļuvis brāzmains un laiku pa laikam žēli iekaucās, izskriedams no egļu biezokņa klajumā.

Ērla pielēca kājās, un piecēlās ari pārējie.

-     Es taču teicu, ka būs negaiss, sacīja Ērla. Pie mums visi negaisi ir tā­di atnāk pavisam pēkšņi, un tu pamani to tikai tad, kad vējš jau rauj matus no galvas nost. Tagad gan labāk steigšus iet uz mājām… Kur jūs esat apmetu­šies pie Mežsarga, vai?

Bērni apstiprinoši pamāja.

-     Tad jums vajadzētu pasteigties, Ērla teica un bažīgi pameta skatienu uz debesīm. Nu jau mēnesi pilnīgi aizklāja piķa melni mākoņi, tā ka mēness gais­ma tik tikko spēja izspiesties tiem cauri. Ejiet ātri, citādi drīz kļūs tik tumšs, ka jūs vairs neredzēsiet ceļu… Rītā es atnākšu ciemos, viņa vēl uzsauca un aizmetās prom.

Ari Ralfs, Monika, Ruta un Arvils devās uz mājām, un Bens, jenots un šinšilla viņiem sekoja. Patiešām kļuva arvien tumšāks. Brīžiem, kad biezie māko­ņi aizklāja mēnesi, bija tik tumšs, ka bērniem vajadzēja apstāties un nogaidīt, līdz mākonis būs aizslīdējis tālāk, iekams varēja turpināt ceļu. Vējš kauca ar­vien trakulīgāk, un bija kļuvis auksts. Plānajās drēbēs bērniem sāka salt, un vi­ņi metās skriet. ?

Bet tad uzplaiksnīja balts zibens, neparasti spožā gaismā pavīdēja Mežs, nogranda pērkons, un no debesīm sāka gāzties ūdens straumes. Tādu negaisu neviens no viņiem vēl nebija piedzīvojis laikam kaut kas tāds bija iespējams tikai Mežā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad sausā zeme bija tā atmiekšķēta, ka bērnu kājas grima tajā līdz pat potītēm, un viņi ar grūtībām tika uz priekšu. Visur te­cēja sīkas straumītes, kas vietumis saplūda kopā, izveidojot diezgan pamatīgus strautus vienā troksnī ar lietus šalkoņu tie vēlās lejup no pakalniem, aizska­lojot sev līdzi skujas, čiekurus un nolauztos zarus. Ruta savu jenotu bija paņē­musi rokās, jo tas dubļos gandrīz bija noslīcis, bet Bens un šinšilla kūlās pa dub­ļiem visiem nopakaļ.

Kā prātu zaudējuši, pa Mežu šurpu turpu spiegdami skraidīja pūpēžveidīgie, bet viņu spiedzienus tik tikko varēja dzirdēt, jo tos apslāpēja vētras auri. Tikai reizēm, kad kāds pūpēžveidīgais novēlās no koka vai izdrāzās no papardēm te­pat deguna galā, bērni satrūkās un palēca malā.

Likās, ka šonakt, lietum izskalojot zemi, parādījušās visas tās mēness suņusēnes, kas bija slēpušās sūnās un zem skujām. Tās mirgoja visapkārt kā tūk­stošiem zili, zaļi un violeti zemē izbārstīti sīciņi prožektori, un pat lietus nespē­ja tās padarīt blāvākas.

Negaiss nāca arvien tuvāk un tuvāk, zibens plaiksnījās gandrīz nepārtraukti, un pērkons dārdēdams plēsa vai ausis pušu. Bērni skrēja, kājām grimstot dub­ļos, it kā viņi skrietu pa purvu, un Arvils skaļi kliedza, bet izskatījās it kā viņš tikai plātītu muti pat viņš pats nespēja sadzirdēt savu balsi.

Te piepeši kaut kas no aizmugures uzdrāzās virsū Monikai, un viņa uz sejas iekrita dubļos. Ralfs un Ruta apstājās un palīdzēja viņai atkal piecelties, bet pa to laiku kaut kas jau bija nogāzis no kājām Arvilu.

-     Kas notiek? kliedza Ralfs, bet tas bija tikpat kā kliegt zem ūdens. Moni­ka noplātīja rokas un palīdzēja Rutai izvilkt no dubļiem Arvilu.