Monika un mežs

-     Es zinu, klusā balsī sacīja Meža Veča. Tas ir vairāk nekā dīvaini. Bet nerunā tik skaļi, es negribu, lai bērni domātu, ka kaut kas nav kārtībā.

-     Bet kaut kas nav kārtībā, čukstēja Mežsargs, taču viņa čuksti bija gan­drīz tikpat skaļi kā pirmītējie izsaucieni.

-     Kas to lai zina! Varbūt tā vienkārši ir kāda loti dīvaina vecmāmiņa, do-

TOC \o "1-3" \h \z 9 9 '

mīgi noteica Meža Veča, bet izskatījās, ka viņa pati nemaz tā nedomā. Mež­sargs jau nu noteikti tā nedomāja.

-     Kādas muļķības! viņš atkal skalā balsī iesaucās.

99 9 i

-     Kuš! Meža Veča viņam uzšņāca.

-     kādas muļķības! čukstēja Mežsargs. Tu ļoti labi zini, ka neviena vec­māmiņa tā neuzvestos. Tur kaut kas nav tā, kā vajag…

-      Un ko tad tu iesaki tādā gadījumā darīt? ironiski jautāja Meža Veča. Izstāstīt bērniem, ka kaut kas nav lāgā ar viņu vecmāmiņām, un pārbiedēt vi­ņus pirms vēl esam devušies Mežā? Vai tad tu domā, ka viņi varēs tev paskaid­rot, kas tur nav kārtībā?

-     Nē, protams, ne, atrūca Mežsargs.

-     Nu tad stāvi tagad klusu un nebiedē nevienu bez vajadzības. Sevišķi jau pirms mēs paši zinām, par ko vispār iet runa…

-     Labi, labi… atkal atņurdēja Mežsargs. Neko es viņiem neteikšu, vari būt mierīga.

Viņi abi apklusa, un Mežsargs turpināja mazgāt traukus, bet Meža Veča tos noslaucīja un lika atpakaļ skapī.

Bērni bija atgriezušies pie dīvāna, kur Ruta atkal pievāca mazo jenotēnu. Tas joprojām gulēja un miegā raustīja ūsas, kamēr Ruta kasīja viņam aiz pū­kainajām ausīm. Bens, acīmredzot arī noilgojies pēc uzmanības, piečāpoja pie Monikas un ielika galvu viņas klēpī. Ralfs diezgan skaudīgi noskatījās, kā Mo­nika draudzīgi papluina savu suni aiz ausīm.

-    Smuks suns, viņš teica. Bens paraudzījās uz viņu un viegli pavēdināja ar asti.

-     Viņam patīk, kad viņu slavē, iesmējās Monika, pieliekdamās sunim klāt un nobučodama viņu uz purna. Tu esi viens dikti plātīgs suns, vai ne, Ben?

Bens ieņurdējās par tik netaisnu apvainojumu, bet vienalga turpināja vēci­nāt asti. Uz jenotu viņš vairs neskatījās šķiet, viņš bija pieņēmis to par piln­tiesīgu šīs mājas iemītnieku.

-     Mamma man neļauj turēt suni, Ralfs bēdīgi sacīja. Viņa saka su­nim pilsētā neesot vietas! Bet tu taču arī dzīvo pilsētā, un tavs suns tur jūtas loti labi.

-      O, jā! Sevišķi jau tad, kad tiek pie kanalizācijas lūkām vai miskastēm Bens neko nevērtē augstāk par brinišķīgu, pāri malām birstošu, pāris nedēļas neizvestu atkritumu tvertni… sacīja Monika.

Ralfs iesmējās. Tad jau tava neīstā vecmāmiņa nemaz nav tik ļauna, ja viņa ļauj tev paturēt Benu?

-     Tas nav tāpēc, ka Bens viņai patiktu, paskaidroja Monika. Viņa vien­kārši to neievēro kamēr vien tas nav ņēmies ap kanalizācijas lūku… Un tā­pat viņa neievēro arī vectēvu un mani. Varbūt ari mums vajadzētu uzgrauzt pa kādai lūkai, lai mūs sāktu pamanīt? viņa iesmējās.

-     Es ceru, ka man atļaus paturēt jenotu, pēkšņi sacīja Ruta. Ralfs un Mo­nika izbrīnīti uz viņu paskatījās.

-     Tas taču ir Mežsarga jenots, sacīja Monika.

-     Jā, bet viņš to atrada gluži nejauši. Varbūt viņš ļaus man to paņemt.

-     Vai tad tev mājās ļaus turēt jenotu? brīnījās Ralfs. Ja es mājās pārnestu jenotu, mēs abi divi varētu izvākties un iet dzīvot mežā pie mežabērniem…

-     Tu varētu aizņemties no Arvila kādu jūrascūku, iesmējās Monika.

-     Ko tu? izbijies iesaucās Arvils. Mans vectēvs uzreiz pamanitu, ka kā­das trūkst! Viņš pazīst visas savas jūrascūkas pēc izskata, viņš tās visas ir sanu­murējis… Ja kāda pazustu, viņš man novilktu ādu pār acīm…

Arvils izskatījās patiesi sabijies, bet pārējie bērni smējās, iedomādamies, kā Arvila vectēvs ik vakaru pārskaita savas jūrascūkas…

Mežsargs un Meža Veča beidzot bija pabeiguši mazgāt traukus un atgriezās pie galda. Mežsargs sadabūja no galda atvilktnes vēstuļpapīru un pildspalvu, un Meža Veča sēdās pie galda sacerēt bērniem prombūšanas iemeslus. Viņa jau paņēma pildspalvu un gatavojās vaicāt Monikai, kā tad īsti sauc viņas vecomāti, kad piepeši mājas durvis atsprāga līdz galam vaļā…

Meža Večai pildspalva izkrita no rokām, Bens sāka ņurdēt, bet bērni vienā mirklī apklusa un blenza uz radījumu, kas apņēmīgi lāčoja iekšā pa durvīm… Tikai Mežsargs neizskatījās pārsteigts, bet tā kā nedaudz apjucis…

Pāri istabai čāpojošais zvērs bija tikai nedaudz mazāks par Benu, tam bija tumši pelēks samtains kažoks, un tas izskatījās pēc milzu vāveres ar saplacinā­tu purnu. Ausis tam bija pusgaras gandrīz kā trusim un slējās gaisā, bet pa grī­du pakaļ kā pudeļslauķis vilkās gara pūkaina aste.

Zvēram nākot tuvāk, Mežsargs saka knosīties un izdvest tadas ka noputam līdzīgas skaņas, acīmredzami nevarēdams izlemt, ko tagad iesākt.

Savukārt Meža Veča likās apstulbusi ne pa jokam. Saķērusi rokas, viņa blen­za uz pūkaino zvēru un pārsteigta iesaucās: Ak tu tētīt! Kas tad tas tāds?

Mežsargs nokremšļojās un it kā aizbildinoties sacīja: Šinšilla… khm… iz­skatās kā parastā šinšilla…