Monika un mežs

-     Nāc šurp, Ben, Monika uzsauca, iekāpdama vannā, un, lai kā Bens pre­tojās, viņš tika pa pusei ievilkts, pa pusei iestumts vannā, un drīz viņi abi ar skaļu blarkšķi pazuda vannas caurumā.

.

PIEKTĀ NODAĻA alukĒmi

Atgriezusies savā vannas istabā, Monika vispirms pārbaudīja, vai pa ceļam vēstulei nav noticis kas slikts. Bet nē vēstule joprojām atradās maišelī, un Monika nolika to patālāk no vannas uz plauktiņa, kamēr pati sagatavoja vannas istabu vecāsmātes apskatei. Dabūt Benu laukā no vannas nepavisam nenācās grūti, jo viņš pats ar slaidu lēcienu no tās izmetās ārā, līdzko sajuta cietu pamatu zem savām ķepām.

Vispirms Monika satvēra viņa purnu, pievilka to sev tuvāk un uzmanīgi pa­ošņāja. Nē… likās, ka tas vairs nesmirdēja… Bens nosprauslājās un uzmanīgi atbrīvoja savu galvu no Monikas tvēriena. Tā kā zaļais krokodils nekur nebija manāms, tad, Benaprāt, viņam te vairs nekas nebija meklējams, un viņš cen­tās tikt no vannas istabas ārā. Bet durvis bija aizkrampētas un viņam nekas ne­izdevās.

Sēdi mierā, uzšņāca Monika, un suns apsēdās pie durvim, joprojām ar ilgu pilnu skatienu lūkodamies uz durvju rokturi.

Monika nelikās par suni ne zinis un paņēma lielo, netīro bļodu, ko vecāmā­te bija paredzējusi Bena mazgāšanai. Tad viņa to izskaloja, lai izskatītos, ka kaut kas tajā ir ticis mazgāts, un nolika atpakaļ uz grīdas. Pēc tam viņa rūpigi izmazgāja vannu, uzmanīdamās, lai tajā nepaliktu neviena pati Bena spalviņa, kā vecāmāte to bija piekodinājusi…

Likās, ka viss bija kārtibā.

Monika saģērbās, iebāza kabatā vēstuli un attaisīja durvju krampīti. Bens tūlīt pielēca kājās un pirmais izspraucās ārā, līdzko Monika atvēra durvis.

Dzīvoklis likās tumšs un kluss. Nez, kur visi bija palikuši… Varbūt aizgājuši pastaigāties…? Nē, tad jau drizāk viņi tā agrāk aizgājuši gulēt… Monika iespru­ka savā istabā un izvilka no skapja apakšas lielo ceļojumu somu.

Tā.. .Tagad vajadzēja izdomāt, ko viņa ņems līdzi… Septiņiem mēnešiem vaja­dzēja diezgan daudz ko, bet visu viņa šā vai tā nevarēja paņemt. Monika atrāva skapja atvilktnes un sāka sviest apģērbus uz gultas, kamēr Bens, noilgojies pēc ra­dio, sēdēja pie tā un grozīja kloķi, tā arī nespēdams atrast neko dziedamu…

Brīdī, kad pāri istabai lidoja kārtējais Monikas džemperis, lai piezemētos uz gultas līdzās pārējiem, atvērās durvis, un tajās parādījās vecāmāte.

Monika izbailēs aizcirta skapi, bet drēbju kaudzi uz gultas viņa nekādi neva­rēja noslēpt.

-    Tā, tā… noteica vecāmāte, diezgan pārsteigti aplūkodama milzīgo drēb­ju kalnu. Bens izlaida kloķi no zobiem un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur ienācis, bet, kad izrādījās, ka tā ir tikai un vienīgi vecāmāte, viņš atkal ķērās pie radio.

-     Vai tu taisies kurp doties?

Monika izvilka no kabatas vēstuli, kas joprojām stāvēja maisiņā, un pasniedza to vecaimātei. Helga uzaicināja pie sevis uz laukiem, viņa piesarkusi sacīja.

Vecāmāte paņēma vēstuli, izbrīnīti aplūkoja maisiņu un, izņēmusi salocīto papīra lapu, atlocīja to un izlasīja.

Monika, piesarkdama arvien vairāk, stāvēja un gaidīja, kas nu būs. Jo, go­dīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, ko darīt tad, ja vecāmāte piepeši aizliegs viņai braukt pie Helgas.

-   Tā, tā… vecāmāte vēlreiz noteica. Ak tad uz septiņām dienām… Vai tad tev uz skolu nebūs jāiet?

-               Nē, vēl ne… Vēl ir rudens brīvlaiks, paskaidroja Monika.

-             Ak tā… novilka vecāmāte un apklu­sa. Monika aizturētu elpu gaidīja, ko viņa nolems. Tad jau, man šķiet, tu vari braukt.

Monika atviegloti nopūtās, un vecāmā­te aizdomīgi uz viņu paraudzījās. Kāpēc tu tā pūt? Un kam tev vajadzīgas visas tās vasaras drēbes? viņa aplūkoja drēbju kaudzi, kur starp džemperiem un jakām mētājās arī vasaras krekliņi un šorti.

-      Mmm… ēēē…-Mo­nika minstinājās. Mēs domājam spēlēt pārģērb­šanos, vina beidzot izspēra.

-       Vai tad tu neesi par lielu, lai spēlētu pārģērb­šanos? jautāja vecāmā­te, bet tad atmeta ar ro­ku. Ak, nu bet galu ga­lā kas man… Spēlē, ko gribi… Kad tev jābrauc?

-       Rīt pēc pusdienas, Monika izspēra pirmo, kas iešāvās prātā, bet tad viņa iedomājās ko šausminošu.

-    Labi, labi… izklaidīgi noteica vecāmāte un jau grasījās iet ārā no istabas, bet tad piepeši pagriezās atpakaļ, it kā būtu kaut ko atcerējusies. Monikai sā­ka dauzīties sirds… ja nu vecāmāte būs pārdomājusi…

-     Vai tu suni nomazgāji? vecāmāte aizdomīgi jautāja.

Monika atkal atviegloti uzelpoja. Jā, jā. Un bļodu es atstāju vannas istabā, viņa atbildēja.

Vecāmāte paostīja gaisu. Jā, šķiet, ka viņš vairs tā nesmird, viņa notei­ca un visbeidzot patiešām izgāja no is­tabas. Monika skaļi noelsās un apsēdās gultā.

-               Vienu brīdi man likās, ka viņa ne­kur mūs nelaidīs, viņa teica Benam. Tas piekrītoši ieņurdējās. Bet tad Moni­ka atcerējās, ko bija pirmīt iedomāju­sies, un prieks par to, ka vecāmāte bi­ja tik viegli viņu palaidusi, nedaudz no­plaka.