Monika un mežs

-     Ceru, ka tā nebija manējā… domīgi noteica Monika. Varbūt, ka tā bija Arvila vecāmāte, kas negrib atgriezties pie tā dusmīgā vectēva ar simtiem jūrascūku…

-      Bet tas jau nemaz nav viņa īstais vectēvs, Moniku pārtrauca Meža Veča. Ja viņa vecāmāte atgrieztos, tad neīstais vectēvs pazustu kā nebijis un atgrieztos tur, kur ir viņa īstā vieta!

-    Ak tā… Skaidrs… novilka Monika, kaut gan īsti skaidrs tas viņai nebija gan.

Kariete grabēdama šāvās pa taisno pāri saknēm, meklēdama nevis līdzenā­ko, bet gan taisnāko ceļu, un Monikai bija nelabas aizdomas, ka viņa diez vai nākamajā dienā varēs apsēsties… Bens atkal bija nogūlies zemē starp priekšē­jo un pakaļējo sēdekli, lai kariete pie kāda kārtējā palēciena neizkratītu viņu pavisam ārā… Un tikai Meža Večai, šķiet, karietes kratīšanās nelikās nekas īpašs, jo viņa sparīgi stūrēja pāri pat pašām lielākajām saknēm.

Te piepeši Monika ieraudzīja, ka ceļam priekšā guļ resns baļķis acīmredzot viņi tagad brauca pa citu ceļu, jo, turp braucot, viņa tādu baļķi neatcerējās ma­nījusi. Un tad viņa ar šausmām saprata, ka Meža Veča baļķi laikam nav pama­nījusi, jo stūrē tam taisni virsū… Sākumā viņa izbailēs sastinga, bet tad atjē­dzās un, saķērusi Meža Veču aiz piedurknes, iebļāvās: Uzmanies baļķis!

-      Redzu turies! tāpat atkliedza Meža Veča un turpināja stūrēt baļķim virsū.

Monika ieķērās rokturī un aizvēra acis. Pāris mirkļus vēlāk atskanēja bries­mīgs krakšķis, karietei uzskrienot virsū baļķim. Monika juta, ka tiek sviesta uz priekšu, un, tikai pateicoties rokturim, viņa noturējās savā vietā. Bens atkal atšļūca uz priekšu un atdūrās pret Monikas kājām, bet Meža Veča sajūsmināta kaut ko auroja. Monika uzdrošinājās atvērt acis un saprata, ka viņi lido pāri baļķim… un tad kariete triecās pret zemi un aizripoja tālāk, bet baļķis palika viņiem aiz muguras.

-     Urā! kliedza Meža Veča un, atlaizdama stūri, sāka plaukšķināt. Es zi­nāju! Es zināju, ka mana kariete to izturēs!

Monika kā apstulbusi vērās Meža Večā, bet Bens pārbijies smilkstēja.

-     Kāpēc tu tā izdarīji? Monika beidzot jautāja. Kariete taču varēja salūzt!

-    Jā, bet nesalūza, vai ne? smējās Meža Veča. Šī ir viena varen izturīga kariete, viņa sacīja un lepni paplikšķināja pa stūri, šai karietei neviens baļ­ķis nav šķērslis!

9 9

Monika tikai nodrebinājās un vairs neko nejautāja, klusībā cerot, ka atliku­šajā ceļā viņiem priekšā vairs negadīsies neviens baļķis, kuram Meža Večai bū­tu kārdinājums pārlēkt…

Kad beidzot starp kokiem kļuva redzama Meža Večas māja, Monika bija tā sakratita, ka viņai sāpēja galva, un laikam jau Bens jutās tāpat, jo neizrādīja ne mazāko vēlēšanos izkāpt, bet tikai gulēja, laiku pa laikam nopūzdamies.

Pati Meža Veča gan izskatījās tā, it kā nupat būtu izbaudījusi lepnu lepno braucienu ar limuzīnu, un, ņipri izlēkusi no karietes, sauca: Mudīgi, mudīgi! Kāpiet laukā!

Monika lēnām piecēlās un saprata, ka viņa ne tikai nevarēs nosēdēt likās, ka viņa vispār nevarēs pakustēties vismaz turpmākās divas dienas. Ari Bens uzsvempās kājās un, tā dīvaini gorīdamies, izkāpa no karietes. Lēnām viņi devās pakaļ Meža Večai, kas rikšoja viņiem pa priekšu, ik pa brīdim atskatīdamās un mudinādama viņus kustēties ātrāk.

-     Kāpēc mums tā jāsteidzas, ja tu vari izdarīt tā, ka vesels mēnesis šeit ir kā viena diena pie manis? jautāja Monika, kad viņi stāvēja pie durvīm un Meža Veča rakņājās pa kabatām, meklēdama atslēgas.

-     Tāpēc, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms, un man būs diezgan ko no­ņemties ar jums četriem, kad pienāks laiks. Tāpēc es negribu piepūlēties ta­gad, kad bez tā ļoti labi var iztikt, Meža Veča atteica un beidzot izvilka no ka­batas atslēgas un atslēdza durvis.

-     Kāpēc tu slēdz ciet durvis? Monika brīnījās. Vai tad te, Mežā, ir zagļi?

-    Vēl ļaunāk… atteica Meža Veča. Nekad nevar būt drošs par to, ko var nākties sastapt Mežā. Tāpēc labāk ir aizslēgt durvis, nekā kādu dienu pārrasties mājās, lai konstatētu, ka to ir apsēdušas milzu šinšillas… vai vēl kas slik­tāks…

-     Vai Mežsargs arī vienmēr slēdz ciet durvis?

-     Reizēm. Bet viņam nudien nav ko zaudēt viņa māja jau tāpat ir pilna ar jenotiem, šinšillām un sazin ar ko vēl… tā ka diezin vai atradīsies kāds, kas tur gribēs nejauši ienākt…

Meža Veča devās pa taisno augšā uz vannas istabu, un Monika saprata, ka tūlīt būs jādodas uz mājām. Savukārt Bens nojauta, ka var sekot kaut kas tik nelāgs kā duša un ne par ko negribēja kāpt augšup pa trepēm, kamēr Moni­ka stumšus neuzstūma viņu augšā.

-     Vai tu gribēsi iet vannā vai dušā? Meža Veča jautāja Monikai.

-     Dušā, tā atteica, un Bens sāka kāpties atpakaļ, bet Monika aizvēra van­nas istabas durvis, lai suns nevarētu izsprukt.

-     Tikai neaizmirsti sakrāmēt mantas, atgādināja Meža Veča, atgriezdama krānu. Vai vēstule tev ir? viņa vēl noprasīja.

Monika izņēma salocīto un maisiņā paslēpto vēstuli no kabatas. Ir.

-     Labs ir, tad kāp dušā un tiekamies rīt, sacīja Meža Veča, paiedama nost no vannas. Un paņem pie reizes to suni, es ar viņu pagājušo reizi tik tikko tiku galā.