Monika un mežs

-     Parastā šinšilla? brēca Meža Veča. Šis te radījums ir parastā šinšilla? Un par ko tu mani uzskati par galīgu šarlatānu, vai? Parastā šinšilla ir mazā­ka par trusi, bet šis… šis… satraukumā viņa pat nespēja vairs parunāt.

Mežsargs stāvēja un apjucis pluinīja bārdu, bet «parastā šinšilla», kā viņš to bija nodēvējis, mērķtiecīgi devās pie pavarda, brīdi pavandījusies, izvilka no tā apakšas bļodu un devās atpakaļ pie galda, kur nolika bļodu tieši Mežsargam pie kājām.

-     Izskatās, ka viņa jau ļoti labi zina, kur kas atrodas, Meža Veča smīnēda­ma komentēja un ironiski nolūkojās, kā šinšilla tup pie atstieptās bļodas, bet Mežsargs, juzdamies pavisam neērti, dīdās no vienas kājas uz otru. Bērni sa­jūsmā aplūkoja milzigo šinšillu, un pat Ruta, šķiet, bija pavisam aizmirsusi, ka tur klēpī mazo jenotēnu.

-     Nu, nu, mudināja Meža Veča, pabaro viņu. Mani ļoti interesē, ar ko tu viņus baro, ka viņi izaug tādi…

-      Ne jau barībā tā vaina, dedzīgi metās skaidrot Mežsargs. Vienmēr taču kāds izaug lielāks par citiem.

-     Ne jau tik lielāks… nosmīkņāja Meža Veča.

Šinšilla paņēma bļodiņu zobos, pagrabināja ar to pa zemi un tad palūkojās augšup uz Mežsargu ar savām lielajām, melnajām, apaļajām acīm. Mežsargs piesarcis kaut ko nomurmināja, paņēma bļodu un aiznesa to uz istabas kaktu. Šinšilla lēnām aizslāja viņam pakaļ. Mežsargs paņēma no skapja kādu turzu un iebēra kaut ko šinšillas bļodiņā tā tūlīt metās pie ēdamā un ņēmās kāri grauzt.

-     Es patiešām nesaprotu, kā­pēc tu tā noņemies ar visiem tiem zvēriem… noteica Me­ža Veča. Patiešām, nepie­tiek jau, ka tu savā mājā au­dzē jenotus, tagad vēl šis milzenis…

Purpinādama viņa bei­dzot paņēma pildspalvu, pievilka sev tuvāk vēstuļpapīru un ņēmās rakstīt. Monika Meža Večai patei­ca, ka viņas vecomāti sauc Emma Redvuda, un Meža Veča uzrakstīja vi­sai ticamu vēstuli no Helgas vecāsmātes, kur tā ielūdza Moniku uz

septiņām dienām paciemoties «pie manas mazmeitiņas Helgas laukos». Moni­ka, izlasījusi vēstuli, nosprieda, ka pati Helgas vecmāmiņa nebūtu uzrakstījusi labāk un, salocījusi lapu, iebāza to kabatā.

-     Pag, pag, teica Meža Veča. Tev taču tā vēl sausa jādabū mājās. Vai tad tu esi aizmirsusi, ka tev būs jāiet cauri dušai?

-     Ak, pareizi! iesaucās Monika un domigi sarauca uzacis. Un ko tad lai dara?

-      Mežsarg, vai tev nav kāds ūdens necaurlaidīgs maisiņš? jautāja Meža Veča. Tikai skaties, lai tas būtu bez caurumiem.

Mežsargs aizgāja pameklēt, kas atrodams atvilktnēs, kur glabājās viņa saim­niecības mantas, un pēc brītiņa atgriezās ar veselu kaudzi maisiņu. Apsēdies uz dīvāna blakus bērniem, viņš ņēmās tos piepūst, pārbaudīdams, vai tie nav cau­ri. Visbeidzot, kad lielākā daļa maišeļu tapa izbrāķēti, viņš tomēr vienu sadabū­ja un iedeva to Monikai. Meža Veča tikmēr bija uzrakstījusi arī pārējās vēstules.

Ārā bija vēl gluži gaišs, bet Meža Veča sāka rosīties, likdama manīt, ka laiks doties atpakaļ.

-     Mēs nevaram ar karieti braukt pa tumsu tai nav apgaismojuma, viņa sacīja. Tāpēc būtu pavisam labi, ja mēs varētu tagad braukt projām. Rīt mēs atkal visi tiksimies, viņa sacīja bērniem. Un vēl kas… Paņemiet visi tās mantas un drēbes, kas jums būs vajadzīgas turpmākos septiņus mēnešus, bez tam ņemiet vērā, ka pēc vairākiem mēnešiem būs ziema…

-     Ar ziemas drēbēm tā kā nebūtu nekādu problēmu pie mums taču ir ru­dens, sacīja Ralfs. Toties visas manas vasaras drēbes palika mājās pie mammas.

-     Nu tad aizņemies kaut ko no drauga, ieteica Meža Veča.

Ralfs pamāja ar galvu, bet vēl arvien izskatījās domīgs. Arī Ruta, šķiet, likās par kaut ko noraizējusies, bet neko tomēr neteica. Toties Monika un Arvils bi­ja visai priecīgi satraukti. Ne vienam, ne otram no viņiem nebija žēl aizbraukt no mājām uz septiņiem mēnešiem tādas pārmaiņas varēja būt tikai uz labu, jo mājās, kurās viņi dzīvoja, nemaz tik jauki nebija…

-     Nu tad labi, sacīja Meža Veča. Ja viss ir skaidrs, tad līdz ritam! un viņa metās ārā pa durvīm. Monika vēl atvadījās no pārējiem bērniem, Mežsar­ga un, pasaukusi Benu, sekoja Meža Večai.

Atpakaļceļš noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem. Pat pūpēžveidīgos ne­kur nemanīja, un Meža Veča sāka šķendēties, ka tad, kad viņi esot vajadzīgi, viņu nekur neesot… Šur tur krūmos gan kaut kas nočabēja, bet, vai tas bija jenots, vai kāds cits meža zvērs, nevarēja zināt, jo neviens no krūmiem laukā ne­līda. Monika lūkojās uz visām pusēm, vai nemanīs kādu vecmāmiņu, bet ne­kā… Bez tam, tā kā saule jau laidās lejup, viss mežs atkal bija ēnu izraibināts un ļoti iespējams, ka vecmāmiņa varēja viņus novērot, pati palikdama nepa­manīta.

-     Kāpēc tā vecmāmiņa aizmuka? beidzot jautāja Monika, kad abas kādu gabalu bija braukušas klusēdamas.

-     Nav ne mazākās nojausmas… sapīkusi atteica Meža Veča. Viņai nepa­visam negribējās to tagad apspriest ar Moniku, bet meitene nelikās mierā.

-     Kā tad mēs viņas lai atrodam, ja viņas nemaz negrib tapt atrastas?

-     Gan jau citas grib… Šī droši vien bija kāda ļoti īpatnēja vecmāmiņa…