Monika un mežs

-     Pat viena jūrascūka smird, teica Ruta. Bet, ja to ir simtiem, tad jūs paši varat iedomāties… Arvila istabā vectēvs tur kādas trīsdesmit jūrascūkas, jo tām vairs citur mājā nepietiek vietas. Ieejot tajā mājā, jāuzmanās, kur liek kāju, jo, ja uzkāps kādai jūrascūkai, vectēvs auros vismaz kādu pus­stundu.

-     Ko viņš dara ar tik daudzām jūrascūkām? jautāja Monika.

-    Viņš tās pārdod, klusām teica Arvils. Viņa jūrascūkas skaitās vistīrākās šķirnes jūrascūkas, un viņš ar to šausmīgi lepojas.

-     Brīnišķīgi, ironiski noteica Ralfs, dzīvot mājā kopā ar simtiem jūrascūku un tādu vectēvu… Nekas, mēs sameklēsim tavu vecomāti un cerēsim, ka viņai būs vairāk saprāta.

-     Izskatās, ka ar Arvila vectēvu nebūs grūtību, sacīja Meža Veča. Es va­rētu uzrakstīt, ka Arvils tiek uzaicināts apskatīt pašu jaunāko un modernāko jūrascūku šķirni… viņa iesmējās.

-     Kādu tad? smējās arī Mežsargs. Pūpēžveidīgās jūrascūkas, vai?

Monika ieķiķinājās, bet Arvils satraukts metās vidū: Nē, nē, tā gan labāk

nerakstiet tad viņš pats atskries šurp, bet es varēšu palikt mājās pieskatīt tos cūku barus, viņš nodrebinājās vien, to iedomājoties. Labāk uzrakstiet, ka es braucu uz kādu skolas nometni vai kaut ko tādu.

-     Bet tagad taču ir rudens brīvlaiks, iebilda Monika. Par nometni neva­rētu paziņot tikai tagad.

-    Ak, mans vectēvs to neiedomāsies, atteica Arvils un vairs neizskatījās tik ļoti nobijies kā pirmīt.

-     Un man jūs varat uzrakstīt, ka es braucu uz daiļslidošanas nometni, sa­cīja Ruta.

-     Tu trenējies daiļslidošanā? brīnījās Monika.

-     Kopš četru gadu vecuma, lepni paskaidroja Ruta.

-    Viņa slido ļoti labi, piesarcis teica Arvils. Es esmu redzējis, kā viņa pie­dalās sacensībās. Viņa ir vairākkārt dabūjusi pirmo vietu!

-     Kas tas ir daiļslidošana? jautāja Meža Veča, un ari Mežsargs neizprat­nē rauca pieri. Ruta izbrīnā iepleta acis kā gan kāds cilvēks varēja nezināt, kas ir daiļslidošana?! Bet no otras puses… Meža Veča un Mežsargs izskatījās pēc tādiem, kas varēja arī nezināt… Viņa nopūtās un sāka skaidrot… bet tad saprata, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

-     Nu tas ir tā… Jūs zināt, kas vispār ir slidošana?

Meža Veča un Mežsargs māja ar galvām.

-     Nu jā… Daiļslidošana ir tas, ka slidojot veic visādas figūras.

-     Figūras? brīnījās Meža Veča.

-     Tas ir, tā kā trīsstūri un apļi? jautāja Mežsargs.

Ruta nopūtās nu kā lai viņiem ieskaidro? Bet tad iejaucās Arvils. Tas no­zīmē visādus palēcienus, slidošanu atmuguriski un tamlīdzīgi.

-     Ā! iesaucās Mežsargs. Viņa laikam domā ledusdejas!

Tagad brīnījās Ruta. Arī Monika, Ralfs un Arvils ieinteresēti paraudzījās uz Mežsargu, savukārt Meža Veča piekrītoši māja ar galvu.

-     Kas ir ledusdejas? jautāja Monika.

-    Nu laikam jau tas pats, ko jūs saucat par daiļslidošanu, atteica Meža Ve­ča. Slidošana atmuguriski, palēcieni, griešanās riņķī uz vienas kājas un tādā garā… Mežabērnu iemīļotākā nodarbe ziemas laikā ja neskaita pūpēžveidīgo medības un krūmu kaujas…

-    Jā, teica Mežsargs. Nav nekādas iespējas ziemā mierīgi pasēdēt uz le­dus un pamakšķerēt viss ezers no rīta līdz vēlai naktij čum un mudž no mežabērniem.

-     Kas ir mežabērni? jautāja Ralfs.

-     Nu, saprotams, ka bērni, kas dzīvo Mežā, atteica Meža Veča.

-     Kāpēc viņi dzīvo mežā? Vai viņiem nav māju? nesaprata Arvils.

-     Nē taču, viņi ir dzimuši Mežā tās arī ir viņu mājas, paskaidroja Meža Veča.

-     Ak tā… Man patiešām ir ļoti paveicies, ka es neesmu dzimusi mežā… klusām novilka Monika, un Ruta iesmējās. Laikam tomēr ir labāk dzīvot ko­pā ar klusējošu vectēvu un nepareizo vecomāti, nekā caurām dienām un nak­tīm klausīties, kā garām klaiņo koki un joņo spiedzoši pūpēžveidīgie…

Kad pusdienas beidzot bija paēstas, Mežsargs novāca netīros traukus un de­vās uz savas istabas virtuves galu tos mazgāt tas nozīmēja, ka viņš sameta tos milzīgā bļodā, uzgāza tiem no spaiņa šļācienu ūdens un, šķaidīdams šļaka­tas uz visām pusēm, ņēmās tos dedzīgi berzēt ar asu, nenosakāmas izcelsmes brūnu vīkšķi. Meža Veča stāvēja viņam blakus ar dvieli rokās, gaidīdama, kad būs kaut kas slaukāms.

-     Zini, kamēr mēs Mežā vācām sulu, Monika redzēja vienu vecmāmiņu, viņa sacīja.

Mežsargs pagriezās tik strauji, ka no šķīvja, kas viņam bija rokās, Meža Ve­cai virsū uzšļācās pamatīga ūdens šalts. Viņa palēca malā un nopurinājās glu­ži kā Bens.

-      Ko tu runā? Kā tas var būt? Un kur viņa palika? Mežsargs bija galīgi apjucis.

-      Viņa esot klusām pielavījusies, kamēr Monika tecinājusi sulu, tad kādu bridi glūnējusi caur krūmiem un pēc tam aizlavījusies.

Mežsargs stāvēja kā apstulbis, galīgi aizmirsis par slapjo šķīvi, ko joprojām turēja rokā.

-     Bet tā taču viņas neuzvedas! viņš iesaucās tik skaļi, ka bērni, kas jopro­jām sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņa pusi. Kura vecmāmiņa sēž krūmos un izspiego mazbērnus tas taču ir kaut kas nedzirdēts! Parasti taču viņas skrien klāt, līdzko ir atrastas un nevar vien sagaidīt, kad varēs atgriezties mā­jās kopā ar saviem mazbērniem!