Monika un mežs

-     Nē. Es tikai sapratu, ka Mežs ir tāda pati pasaule kā mūsu Zeme, bet, kur tas īsti atrodas…

-    Tu domā, ka Mežs ir tā kā cita planēta? satraukti ievaicājās Ruta, arī ie­saistīdamās sarunā.

Monika un Ralfs abi reizē paraustīja plecus.

-    Kas to lai zina… Vajadzēs to viņiem vēl kādreiz pajautāt. Un kā mūsu vec­māmiņas gadījušās |eit? Vai to tu saprati? Ralfs taujāja.

-     Man šķiet, te ir kaut kas tāds, kas viņas pievilina, tikai es nezinu, kas īsti, atteica Monika. Diez vai tie būtu pūpēžveidīgie… viņa piebilda un iesmējās.

-     Kas? vienlaicīgi iesaucās Ralfs un Ruta. Vienīgi Arvils joprojām izskatī­jās nobijies un sēdēja atstatu no visiem, skatīdamies tikai savā šķīvī un klusām ēzdams klimpas.

-      Pūpēžveidīgie tie ir tādi balti radījumi, tādi kā izplūduši pūpēži, un viņi joņo pa Mežu, smiedamies, spiegdami un grauzdami klaiņojošo koku saknes. Tagad Meža Veča grib, lai tie nograuztu saknes korinšu krūmiem, kas saskrē­juši ap viņas šķūni.

Ralfs un Ruta sēdēja pavērtām mutēm no tādas informācijas gūzmas. Acīm­redzot Mežsargs nebija viņiem stāstījis neko par pūpēžveidīgajiem un koku no­slieci uz klejošanu, tāpēc Monika pāris vārdos viņiem izstāstīja, cik nu viņa pa­ti par to visu zināja. Šoreiz pat Arvils pacēla acis no sava klimpu šķīvja un blen­za uz Moniku, kamēr tā runāja.

-     Ak šitā, noteica Ralfs, kad Monika beidzot apklusa. Izskatās, ka šis ir viens patiesi dīvains Mežs… Es nemaz nebrīnītos, ja mēs tagad atrastos kaut kādā nezināmā zvaigžņu sistēmā… Jocigi tikai, ka viņi te runā mūsu valodā…

-     Tas nav nekas jocīgs, iejaucās Meža Veča. Un mēs neatrodamies ne­kādā nezināmā zvaigžņu sistēmā, nemaz neceri…

Ralfs patiesi izskatījās apbēdināts. Likās, ka viņam nepavisam nebūtu bijis nekas pretim pabūt kaut kur izplatījuma viņā galā…

Tomēr neko vairāk Meža Veča tā ari nepaskaidroja, varbūt tā vienkāršā ie­mesla dēļ, ka pati neko vairāk nezināja… Galu galā viņa mainīja sarunas tē­mu. Bērni, jūs jau zināt, ka jums būs uz kādu laiku jāpārvācas uz šejieni, ka­mēr mēs sameklēsim jūsu vecmāmiņas.

Monika, Ralfs un Ruta pamāja, bet Arvils izskatījās visai domīgs.

-      Tāpēc man ir jāzina, kur jūs katrs dzīvojat, lai es varētu izgudrot jūsu prombūtnei attaisnojošus iemeslus. Par tevi jau es kaut ko zinu, Meža Veča teica Monikai, bet man vienalga vajadzēs uzzināt vēl šādus tādus sīkumus. Piemēram, vai tev ir kāda draudzene, kura patiešām varētu tevi uz ilgāku lai­ku aicināt ciemos?

-     Ir, uzreiz iesaucās Monika. Viņu sauc Helga, un mēs mācāmies vienā klasē.

-     Ar ko kopā viņa dzīvo? Ar vecākiem, vecvecākiem?

-    Ar mammu, tēti un vecmāmiņu, teica Monika. Es visbiežāk esmu satikusi vecmāmiņu, un arī mana vecāmāte ir viņu redzējusi. Kaut gan diezgan pasen…

-     Tas nekas derēs! Tātad es uzrakstīšu vēstuli no Helgas vecmāmiņas, ka tu kādu brīdi teiksim, nedēļu ciemosies pie viņiem. Vai viņiem ir kādas lau­ku mājas vai kas tamlīdzīgs?

-    Ir gan, priecīgi atteica Monika. Pie tam man šķiet, ka viņi drīzumā tai­sījās uz turieni braukt un palikt tur līdz rudens brīvlaika beigām.

-    Tas ir ļoti labi. Nebūtu patīkami, ja tava vecāmāte nejauši uzskrietu uz ie­las virsū Helgas vecmāmiņai un tā neko par tevi nezinātu… Varētu izcelties briesmīgs tracis…

-     Par to diez vai būtu jāuztraucas, bilda Monika. Es ļoti šaubos, vai ma­na vecāmāte uz ielas ietu klāt Helgas vecmāmiņai. Visdrīzāk viņa to nemaz vairs nepazītu.

-     Vēl jo labāk. Tātad ar tevi viss ir skaidrs. Tagad par pārējiem kā ir ar tevi, Ralf? viņa pievērsās gaišmatainajam zēnam galda viņā malā.

-     Es esmu Arvils, tas klusām nopīkstēja.

-     Ralfs esmu es, teica Ralfs. Un es domāju, ka ar mani ari nebūs nekādu problēmu. Es vispār dzīvoju ar savu mammu, bet pašlaik ciemojos jūrmalā pie drauga. Es varu pateikt drauga vecākiem, ka braucu mājās, savukārt mamma vēl joprojām domātu, ka esmu pie drauga. Ja vēl tu uzrakstītu zīmīti it kā no manas mammas, ka man piepeši jābrauc mājās, tad vispār būtu pavisam vienkārši…

-     Un kur ir tava neīstā vecāmāte? jautāja Monika.

-     Ak, viņa… Viņa nedzīvo kopā ar mums. atteica Ralfs. Viņa ir pār­lieku nejauka. Viņa tik tikko spēj paciest pati sevi, nemaz jau nerunājot par mani un mammu…

-     Un tu, Ruta? Meža Veča jautāja meitenei.

-     Mēs ar Arvilu dzīvojam kaimiņos, teica Ruta. Es dzivoju pie savas mā­sīcas vecākiem, bet Arvils pie sava šausmīgā vectēva…

-     Kāpēc viņš ir šausmīgs? gribēja zināt Ralfs.

-     Ak, viņš ir vienkārši briesmīgs, Ruta atmeta ar roku. Viņš vienā laidā komandē Arvilu, un nekas viņam nav labi, lai ko arī Arvils darītu… Bez tam viņš audzē jūrascūkas…!

Meža Veča iesmējās. Tad viņš tiešām ir briesmīgs! Tomēr varbūt tas nav tik ļauni, kā audzēt jenotus… un viņa zīmīgi paraudzījās uz gulošo jenotēnu.

-     Tas jenots ir bārenis, dusmīgi teica Mežsargs.

-     Labi, labi, skaidrs, ka bārenis… noķiķināja Meža Veča. Bet es tā īsti nesapratu kas tad vainas jūrascūkām?

-     To ir simtiem… čukstēja Arvils. Un tās tik šausmīgi smird…