Monika un mežs

-    Tad jau gan labi, lēnām noteica Mežsargs. Tik daudz par to ir dzirdēts, bet nekad nav nācies sastapt kādu, kuram tā patiešām būtu. Tagad mēs uzzi­nāsim, vai tā patiesi ir tik noderīga, kā par to runā…

-     Kā var nebūt! sašutusi par Mežsarga skeptisko attieksmi, iesaucās Me­ža Veča. Iedomājies tikai viņa taču vienā mirklī varēs atrast vecmāmiņu!

-     Nu, es par to nemaz nebūtu tik pārliecināts… Reizēm Acs izmantošana ir diezgan bīstams pasākums… šaubīgi novilka Mežsargs. Bet ko tur tagad strīdēties gan jau mēs drīz uzzināsim…

Meža Veča nošņācās un aizgriezās. Kā gan var nepriecāties par kaut ko tā­du! Nu nekas, viņa nodomāja… Gan jau Mežsargs vēlāk redzēs, kuram būs bi­jusi taisnība…

-     Liec uz galda šķīvjus, Mežsargs beidzot sacīja. Klimpas tūlīt būs gatavas.

Meža Veča joprojām īgnu sejas izteiksmi piegāja pie viena no plauktiem un

izņēma sešus šķīvjus, kurus sarindoja uz galda.

-     Kur tev stāv karotes? viņa jautāja pēc tam, kad bija kādu laiku bez pa­nākumiem vandījusies pa visām pamanāmajām atvilktnēm.

-    Te, apakšā, sacīja Mežsargs un, atvirzīdamies no pavarda, pamāja uz kā­du atvilktni, kuru Meža Veča vēl nebija ieraudzījusi. Meža Veča izņēma karotes un salika arī tās uz galda.

-     Bērni, pie galda! viņa uzsauca, un bērni piecēlās no dīvāna.

-     To jenotu gan labāk atstāj turpat, viņa teica, kad Ruta, cieši apskāvusi mazo jenotēnu, jau gribēja to ņemt līdzi pie galda. Ruta bailīgi pavērās uz Me­ža Veču un negribīgi nolika jenotēnu atpakaļ uz dīvāna, kur tas saritinājās ka­moliņā un, šķiet, tūlīt sāka snaust. Meža Veča dusmīgi uz viņu noblenza un no­purpināja pie sevis kaut ko par to, ka visi mazie jenoti ar laiku izaug lieli un zaglīgi…

Kad visi bērni bija sasēdušies pie galda, apsēdās arī Meža Veča, un Mež­sargs no milzīgā katla salika visiem šķīvjos klimpas. Arī Bens pienāca un lū­dzoši skatījās uz Mežsargu, vienlaicīgi izdvesdams rūcoši smilkstošas skaņas. Mežsargs domīgi uz viņu paskatījās un tad vaicāja:Vai viņš ēd klimpas? Jo nekā cita man nav.

-     Viņš ēd visu ko, atteica Monika. Suņu barība gan viņam nezin kādēļ patīk vislabāk, bet es domāju, ka viņš ēstu arī klimpas.

Mežsargs piecēlās no galda un aizgāja pēc bļodiņas Benam. Ielicis tajā trīs klimpas, viņš nolika bļodiņu zemē, un suns tūlīt pieskrēja tai klāt un sāka oš­ņāt. kas labs tur salikts…

Kādu brīdi visi, ieskaitot Benu, badīgi ēda. Kad pirmais izsalkums bija rem­dēts, sākās sarunas. Meža Veča pasūdzējās Mežsargam par korinšu krūmiem, kas gandrīz aizsprostojuši viņas šķūnīša durvis.

-     To nedrīkst pieļaut, viņa sacīja. Ja es tūlīt pat kaut ko nepasākšu, vī­ni iesakņosies tā. ka nebūs ko redzēt, un es varēšu atvadīties no visām mantām, kas glabājas šajā šķūnī, un sākt būvēt jaunu…

-     Un ko tu gribi no manis? nesaprata Mežsargs.'

-     Kā ko? Pūpēžveidīgos, protams, — teica Meža Veča, brīnīdamās, kā gan Mežsargs var būt tik neattapīgs. Es negribu noņemties ar izciršanu, viņa sacīja. Tas aizņemtu briesmigi daudz laika, un tagad taču es nevaru veltīt vi­su savu laiku cīņai ar korinšu krūmiem. Kaut jenots viņus rāvis…

-     Man pašlaik nav nevienas liekas kastes pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Tad ir jāiet Mežā un tie jāsaķer. Varbūt mums būs kāds brīvs brītiņš, tad bēr­ni varēs palīdzēt.

Meža Veča izskatījās loti vīlusies, ka netiks pie pūpēžveidīgajiem tūlīt, kā bi­ja iecerējusi. Sabozusies viņa jau gribēja pastāstīt jaunākās ziņas par jenotu no­darīto skādi viņas vistu kūtij, kad viņas skatiens atdūrās pret mazo jenotēnu, kas gulēja uz dīvāna un mierīgi šņāca.

-     Un tu vēl viņus speciāli audzē, viņa pārmetoši teica. Itin kā jenotu jau nebūtu gana Mežā tev vēl mājās vajag kādu turēt.

-     Nu tur nu es neko nevarēju darīt, Mežsargs paskaidroja. Pie šī jenotēna mani aizveda viens no lielajiem jenotiem. Viņš tur gulēja brikšņos zem kā­da krūma un izskatijās pamests savā vaļā droši vien kaut kas nelāgs noticis ar viņa vecākiem, un tā nu man nācās viņu paņemt. Es taču nevarēju atstāt vi­ņu tur guļam.

-     Vai tad ar jenotiem arī var notikt kaut kas nelāgs? iesmējās Meža Veča. Es domāju, ka kaut kas nelāgs notiek tikai ar vistām. Pie tam nepārtraukti…

Kamēr Mežsargs un Meža Veča diskutēja par jenotiem, Ralfs metās izpraš­ņāt Moniku.

-     Vai tu jau sen esi šeit? viņš vaicāja, ar karoti saknaibīdams savas klim­pas mazākos gabaliņos.

-     Otro reizi, atteica Monika. Pirmo reizi es te biju vakar pēc Meža lai­ka… tas ir, pagājušo nakti… tas ir… viņa galigi sapinās savos paskaidroju­mos, jo nevarēja īsti saprast, pēc kura laika vadīties.

-     Nu jā, skaidrs, novilka Ralfs, piestūķējis pilnu muti ar klimpām. Mež­sargs mums jau izstāstīja par visām tām lietām ar ceļošanu laikā un tā tālāk. Vai vismaz mēģināja izstāstīt… viņš klusākā balsī vēl piebilda. Bet Mežsargs bija tā aizrāvies, skaidrojot Meža Večai par vistām kā par obligātu jenotu diē­tas sastāvdaļu, ka vienalga neko nebūtu dzirdējis. Bet man vienalga nekļuva skaidrs, kur tad mēs īsti tagad atrodamies. Un tev?