Monika un mežs

Tā arī bija. Stundām ilgi neredzēja itin nekā, kā vien līdzenu, baltu sniega grīdu, kas sniedzās uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim. Kādu laiku, pame­tot skatienu atpakaļ, varēja redzēt Meža aprises, no kura viņi bija izbraukuši, bet ap pusdienlaiku tas pārvērtās izplūdušā zilgani pelēkā svītrā, līdz visbeidzot izzuda arī tā.

-     Brrr… nodrebinājās Ralfs, mezdams apkārt nedrošus skatienus. Kā te var nobraukt taisni? Vai tad te nav Vadātāja?

-     Ir, jau ir, attrauca Meža Veča. Bet novest no ceļa manu karieti viņam nav pa spēkam. Man ir tehnika, un viņa pamāja uz paneli, kur rēgojās vese­la gūzma dažādu instrumentu skalu, to vidū kaut kas līdzīgs kompasam, bet viņam tikai intuīcija un blēdībām pilns prāts…

Viņi nakšņoja pašā virsāja vidū, un Monikai bija tāda sajūta, it kā viņi atras­tos uz kādas vēl neatklātas planētas, kuru viscaur klāj mūžīgais apledojums. Naktī vējš plosīja viņu neaizsargāto telti, līdz pēc kādas īpaši niknas brāzmas Meža Veča pamodās un izgāja ārā savākt polārkrūkļa mizas pārsegu, lai vējš to neaizrautu sev līdzi.

Vēl visu nākamo dienu kamanas slīdēja pāri kailajam sniega laukam, un vējš šeit plosījās kā nekur citur Mežā. Brāzmas bija tik ledaini aukstas, ka bērni lie­lāko tiesu tupēja, pabāzuši galvas zem polārkrūkļa segas. Vēl vienu nakti viņi pavadīja Vējainajā virsājā, bet nākamajā dienā pēc pāris stundu braukšanas Ralfs ievēroja priekšā kaut ko savādu.

-     Skatieties! Kas tas? viņš sauca, pastiepis roku uz priekšu.

Tālu priekšā bija manāma tāda kā zema, pelēcīgi brūna masa, kas ņirbēja, it kā atrastos nepārtrauktā kustībā. Jau no tālienes kļuva dzirdama paklusa ča­boņa, itin kā tūkstošiem roku čaukstinātu zīdpapīru.

-     Klejojošo krūmu audze, drūmi noteica Mežsargs. Nebiju domājis, ka tie šādā aukstumā varētu būt aktīvi… Viņš sasprindzis un sarauktu pieri vērās uz pelēcīgo ņirboņu tur, priekšā.

-     Ko tas nozīmē? jautāja Ralfs.

Bet Mežsargs bija tā nogrimis domās, ka neko neatbildēja.

Kariete strauji tuvojās klejojošo krūmu audzei. Drīz vien visi ieraudzīja, ka vi­ņiem priekšā kā siena izpleties krūmājs. Nebija ko domāt, ka varētu apbraukt tam apkārt tas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu sniedzās skatiens. Krūmi bija diezgan augsti lielākā daļa bija sasnieguši pieauguša cilvēka garumu tā­dēļ nevarēja saprast arī, cik biezs īsti tas ir.

Dīvainākais bija tas, ka krūmi nestāvēja uz vietas. Tie burtiski ņudzēja, pa­stāvīgi mainot savu vietu, spraucās viens otram garām un raustījās, kad izrādī­jās sapiņķējušies viens otra zaros… No krūmāja nāca pamatīgs troksnis, kas radās no sakņu skrapstoņas, krūmiem skrienot pa sērsnu, un zaru čaboņas. Krūmi bija saspiedušies tik cieši viens pie otra, ka neizskatījās caurbraucami. Nebija nevienas ejas vai pat spraudziņas, pa kuru varētu izbraukt kaut kas tik liels kā viņu kariete.

Meža Veča samazināja ātrumu un, kad viņi bija piebraukuši gandrīz pie krū­māja, nobremzēja pavisam. Kariete noraustījās un apstājās.

-     Ko nu? jautāja Monika, paslējusies savā sēdeklī un vērdamās pāri suņusēnu kastei.

Mežsargs drūmi kratīja galvu.

-     Varbūt, ja mēs uzņemtu kārtīgu ātrumu, Ralfs ieminējās, mēs varētu izskriet viņiem cauri?

-    Nemaz neceri, atteica Mežsargs. Mēs tikai sapītos viņos un vispār vairs netiktu no vietas. Nē, te ir vajadzigs kas cits…

-     Kas? vienā balsī jautāja Monika, Ruta un Arvils.

-     Ugunslodes, pavisam negaidīti atskanēja no būra.

Mežsargs pameta izbrinītu skatienu uz aluķēmu. Tas bija piecēlies kājās un vērās uz elpojamo režģi, it kā mēģinādams tam cauri kaut ko saskatīt.

-  Tieši tā, teica Mežsargs. Un, kā par brinumu, es pat esmu dažas pa­ķēris līdzi. Patiešām negaidīju, ka krūmi būs tik rosīgi… To teikdams, viņš izvilka no mantu kaudzes pašas apakšas savu nošņurkušo tarbu un kādu brīdi tajā rakņājās.

-     Ahā! Rokā ir! viņš uzvaroši iesaucās, izvilkdams roku no tarbas. Vina plaukstā mirdzēja kaut kas sarkanīgs.

-     Kas tev tur ir? jautāja Ralfs, pabāzdams galvu starp mantu kalniem un sunusēnu čemuriem.

-     Ugunslode, lepni atteica Mežsargs. Somā ir vēl septiņas. Es domāju, ar tām vajadzētu pietikt četras turpceļam, četras atpakaļceļam. Viņš pastie­pa ugunslodi uz aizmuguri, lai visi varētu to labāk aplūkot.

Ugunslode bija apaļa, sarkani kvēlojoša lode, un likās dīvaini, ka Mežsargs to varēja tā turēt rokā pēc izskata spriežot, tai vajadzēja būt sveloši karstai. Lodei nebija skaidri izteiktu kontūru tā patiesi izskatījās pēc uguns kamo­la jebšu pēc lodē saveltas kvēlojošas lavas pikas. Tā versmoja brīžiem oranžīga, brīžiem sarkana, un reizēm tās dziļumā uzvirmoja tādas kā dzeltenīgas liesmas.

Ralfs uzmanīgi tai piedūrās, bet nesajuta neko īpašu. Viņam likās, it kā bū­tu iebāzis roku vēsā ūdenī. Tad Ralfs pastiepa rādītājpirkstu un atkal pieskārās lodei. Pirksta galiņš nozuda lodes iekšienē un kļuva neredzams. Ralfs iebāza pirkstu dziļāk, līdz tas pilnībā bija pazudis lodē. Tad viņš atkal to izvilka un no­grozīja galvu.

-     Dīvaini gan… viņš sacīja. Kas tas īsti ir?

-     Ugunslode, atkārtoja Mežsargs.