Monika un mežs

Tālu, tālu lejā pletās klajums, kam viņi vēl tikko kā bija braukuši pāri. Visi koki tagad izskatījās pēc zemē iespraustām spurainām skaidiņām, bet tieši gar karietes sānu vertikāli lejup gāja melna klinšu siena. Atsevišķas radzes kā na­ža asmenim līdzīgi izaugumi šur un tur rēgojās ārā no klints.

Un tad pēkšņi priekšā izauga klints siena, un Meža Veča strauji sagrieza stū­ri uz labo pusi. Arvils smagi ievaidējās, un Monika saprata, ka tagad viņa ska­tienam ir pavērusies bezdibenīgā aiza. Karietes slieces kā naži svilpdamas šķē­la sniegu, un baltas vērpetes uzvirmoja pāri aizai un noplivinājās lejup, bet ka­riete spītīgi turējās uz sava ceļa.

Pie kāda no asajiem pagriezieniem vēl kāds konservu maiss atrisa vaļā, kon­servi izbira un, šķindot atsizdamies pret klintīm, noripoja lejā no kalna.

-      Konservi iet mazumā, vārgā balsī komentēja Arvils. Tas ir tikai uz labu… pēc brīža viņš filosofiski nosprieda.

Brītiņu vēlāk, kad aiza labu laiku bija bijusi galvenokārt Arvila pusē, viņš aiz­miedza acis un klusiņām kaut ko pie sevis murmināja, kas blakus sēdošajam Ralfam izklausījās pēc «vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ…». Monika ar šaus­mām blenza lejup aizā ik reizi, kad tā pavērās viņas skatienam, bet Ralfs un Ruta palika laimīgā neziņā par to, ko pārējie nupat pārdzīvo, jo, sēžot pašā vi­ducī, iemūrēti starp mantām un suņusēņu kastēm, viņi neko nevarēja redzēt.

Pēc bezgalīgi ilga brauciena (kā likās Monikai un Arvilam) Meža Veča pie­peši samazināja ātrumu, un pēc brītiņa kariete apstājās pavisam.

-     Es gribēju, lai jūs to redzat, viņa lepni teica, izrausdamās no karietes.

-     Nedomāju, ka jūs kaut ko tādu jebkad agrāk esat redzējuši.

Arvils atvēra acis, kuras labu brīdi bija turējis cieši aizmiegtas, bet pārējie tik­mēr jau kāpa ārā no karietes.

Izrādījās, ka viņi atrodas pašā kalna virsotnē.

Zem viņiem pletās meži, klajumi, un viss bija klāts ar baltu sniegu. Bet vis­apkārt slējās kalni. Melnās klinšu radzes asi kontrastēja ar zilajām debesīm, bet

sniegs nogāzēs un virsotnēs mirdzēja žilbinoši balts. Visi stāvēja un aizgrābti vēroja aizraujošo skatu, kad piepeši atskanēja kāds protests.

-     Ei! iesaucās aluķēms. Kur jūs esat? Kāpēc tāds klusums?

-     Kuš! viņu apsauca Meža Veča. Mēs vērojam kalnus.

Aluķēms apsēdās uz kastes būra stūri un sabozās.

-    Nu, baigie, viņš teica. Es sēžu šajā būri jau diezin cik sen, un tagad jūs priecājaties par skaistiem skatiem, kamēr es mēnešiem ilgi neesmu redzējis ne­ko citu, kā vien būra sienas un peļu lāča spalvaino ģīmi…

Monika sarauca uzacis un pienāca pie būra.

-     Vai tu ari gribētu paskatīties uz kalniem? viņa vaicāja.

-    Jā, lūdzu, pieklājīgi atteica peļu lācītis.

-    Tu nedrīksti laist vinu ārā! šausmās iesaucās Arvils. Viņš tūlīt uzdzīs tās bailes un notrieks mūs lejā no aizas!

Monika stāvēja un domāja. Aluķēms patiešām bija šausmīgi ilgi sēdējis bū­rī. Un tagad, kad viņi paši priecājās par šo brīnišķīgo ainavu, nebija godīgi, ka viņš neko neredzēja …

-    Es tik sen neesmu bijis kalnos… ilgu pilnā balsī sacīja aluķēms. Šurp es nācu pa garāko ceļu, jo īsti labi nepārzinu kalnu pārejas un negribēju riskēt.

Monika minstinājās. Viņai gribējās izlaist aluķēmu, bet viņa redzēja, ka ci­tiem šī doma nepavisam nepatīk.

-     Nu, kā ziniet… bēdīgi sacīja aluķēms un drūmi nokāra galvu. Es pa­tiešām apsolos, ka neko ļaunu nedarīšu, bet, ja nu jūs man neticat… Nu, jā… Nav jau nekāda īpaša pamata man ticēt…

Meža Veča uzmeta Mežsargam vaicājošu skatienu, un viņš paraustīja plecus.

-     Manis pēc… viņš noņurdēja. Galu galā mums taču ir tās sēnes…

-     Nu, nē! pārbijies sauca Arvils. Neesiet dumji!

Meža Veča pamāja Monikai, ka viņa drīkst izlaist aluķēmu. Monika noliecās pie būra un sāka ķimerēties ar būra atslēgām. Savukārt aluķēms, to izdzirdē­jis, pielēca kājās.

-    Jūs patiešām atļausiet? viņš satraukti sauca. Jūs ļausiet man iziet laukā?

-     Jā, tikai, lūdzu bez pigoriem! sacīja Monika, pagriezdama slēdzeni.

Piepeši aluķēms samulsa.

-    Zini… Tur ir tās sēnes… viņš murmināja. Vai tu nevarētu mani aiznest gabaliņu tālāk, citādi man bail, ka es nogāzīšos lejā…

-     Labi, labi… Aiznesīšu, sacīja Monika un atvēra būra durtiņas. Tad viņa sagrāba aluķēmu un skriešus aizmetās ar to gabaliņu tālāk. Pārējie tikmēr saspringuši gaidīja, kas nu būs.

Bet nekā nebija.

Kad Monika nedaudz tālāk izlaida aluķēmu no rokas, tas palika turpat, kur nolikts, un aizgrābti vērās uz krāšņajiem kalniem visapkārt un plašo ainavu, kas pavērās uz visām pusēm.

-     Nudien… viņš čukstēja. Viss Mežs kā uz delnas… Cik skaisti… lie­lajām, brūnajām acīm mirdzot, viņš kā apburts vērās visapkārt. Kādu brīdi viņš klusēja un tad pēc brīža palūkojās uz Moniku.

-     Nu labi, pietiks. Dosimies tālāk.

-    Un paldies, viņš klusām piebilda, kad Monika, cieši viņu sagrābusi, stie­pa atpakaļ uz būri.

Kad aluķēms atkal bija iespundēts, Arvils atviegloti nopūties un ari visi pā­rējie iekārtojušies atpakaļ savās vietās, Meža Veča iedarbināja karieti, un viņi devās lejup no kalna.

*