Monika un mežs

Ralfs sarauca uzacis tas nu vis nebija nekāds izsmeļošais paskaidrojums.

-    Neviens nezina, kā ugunslodes rodas, stāstīja Mežsargs. Meža viņā ga­lā starp Pelēkajiem kalniem ir kāda dziļa aiza, kur tās vienkārši mētājas. Mežaļaudis iet uz turieni un tās salasa, jo tās var šur un tur izmantot piemēram, tagad lai tiktu cauri klejojošo krūmu audzei. Un ugunslodes nekad neizsīkst pat ja tās tiek salasītas līdz pēdējai lodei, pēc pāris mēnešiem var atkal doties turp, un aiza kā agrāk būs pilna ar tām.

-    Bet es nesaprotu kā tās var palīdzēt tikt cauri krūmiem? jautāja Ralfs, pamezdams skatienu uz krūmiem, kas plosījās kā negudri, krakšķinot un ap­laužot paši savus zarus.

-     Redzi, tās lodes nedaudz atgādina uguni, vai ne? sacīja Mežsargs.

Visi piekrītoši palocīja galvas.

-     Krūmi nav diez cik gudri, turpināja Mežsargs. Un viņi nekad nav biju­ši Pelēko kalnu aizā. Tāpēc viņi baidās no lodes kā no īstas uguns un metas bēgt, līdzko lode lido to virzienā. Tad tikai mums jābūt gatavībā un, kad krūmi būs pašķīrušies, jāmetas uz priekšu. Es patiešām ceru, ka ar četrām lodēm mums pietiks… viņš, nedaudz norūpējies, piebilda.

-     Mana kariete izdarīs visu, kas būs nepieciešams, lepni paziņoja Meža Veča. Kad vajadzēs mesties uz priekšu, ticiet man tā lidos kā raķete!

-     Ceru, ka ne… noteica Mežsargs. Ja tā lidos kā raķete, mēs pavisam noteiksi sapīsimies zaros. Vajadzētu uzturēt tādu pašu ātrumu kā līdz šim ar to pilnībā pietiktu.

-     Būs darīts, sacīja Meža Veča un iedarbināja motoru. Kariete ierūcās un bija gatava izpildīt jebkuru uzdevumu.

-      Vai visi ir gatavi? jautāja Mežsargs, satverdams ugunslodi cieši saujā. Kad visi atbildēja apstiprinoši, viņš sāka komandēt Meža Veču: Tā, tagad pie­brauc pie krūmāja pašas malas. Lēnītiņām, pavisam lēnitiņām…

Kariete, klusām pukšķinādama, pieslīdēja cieši pie krūmāja. Šeit čaboņa un lūstošo zaru troksnis bija vēl skaļāks. Kāds krūms, skriedams garām, aizskāra ar zariem karietes priekšgalu un tad, pats izbijies no neparastā šķēršļa, iespru­ka dziļāk starp pārējiem krūmiem.

Mežsargs atvēzējās.

-    Tā! viņš sauca. Tūlīt es sviedīšu ugunslodi, un karietei jāmetas uz priek­šu, līdzko pavērsies ceļš!

Visi saspringuši sēdēja savās vietās, un arī aluķēms, nespēdams ieraudzīt, kas notiek, nervozi staigāja šurpu turpu pa savu būri.

Un tad Mežsargs no visa spēka aizsvieda lodi. Viņš to meta samērā zemu tā, lai tā izietu cauri krūmājam, nevis pārlidotu tam pāri.

Krūmi reaģēja zibenīgi. Vienlaicīgi ar lidojošo lodi tie metās uz abām pusēm prom no tās, un pirmīt necaurbraucamajā krūmu biezoknī tagad pavērās taka pietiekoši plata, lai kariete varētu izbraukt cauri.

Kariete to ari darīja. Sliecēm kaucot, tā šāvās uz priekšu, tā ka bērni atkri­ta atpakaļ, bet viens maiss ar konserviem no mantu kaudzes virspuses izlidoja ārā.

Cik ātri pašķīrušies, tikpat ātri krūmi ari sakļāvās. Kad Ralfs uz sekundi pame­ta skatu atpakaļ, viņš redzēja, ka krūmi momentā aizblīvē tikko radušos spraugu. Tas notika tādā ātrumā, ka to zari pat švīkstēja gar karietes aizmuguri.

Monika, lūkodamās cauri somu kalniem, pamanīja, ka priekšā zemē kaut kas spīd. Tā bija Mežsarga sviestā ugunslode.

Nesamazini ātrumu! Es sviežu nākamo! kliedza Mežsargs un atvēzējās.

Nākamā ugunslode kā sīciņa komēta izšāvās cauri bēgošajiem krūmiem, un kariete, atpalikdama tikai par pāris sprīžiem, brāzās tai pakaļ. Kad arī tā bija piezemējusies un karieti no visām pusēm iekļāva melnu zaru biežņa, Mežsargs aizlidināja trešo ugunslodi, un Meža Veča nepiebremzēdama droši aizvadīja ka­rieti tālāk. Aizlidoja ceturtā lode, un bērni atviegloti nopūtās, bet tad notika kaut kas negaidīts. Visi pamanīja zemē gulošo ugunslodi, bet tai priekšā atkal slējās zaru mežs.

Meža Veča pēdējā brīdī iespieda grīdā bremzes pedāli, un kariete spēji apstā­jās, ar purnu tomēr ieskriedama pirmajos krūmos tā, ka tie nobrakšķēja vien.

-     Sasodīts! iesaucās Mežsargs un iebelza ar plaukstu pa priekšējo paneli.

-     Kas noticis? no aizmugures atskanēja bailīgs jautājums.

-     Tas, no kā es baidījos, teica Mežsargs. Acīmredzot krūmājs ir kļuvis biezāks, un ar četrām ugunslodēm nepietiek.

-     Tev taču somā ir vēl četras, atgādināja Arvils.

-     Tās mums vajadzēs atpakaļceļam, sacīja Mežsargs. Nāksies vien iztikt tāpat. Ralf, paskaties atpakaļ vai tā ugunslode kaut kur nemētājas?

Ralfs pameta skatienu atpakaļ. Nu jau viņus cieši jo cieši ieskāva krūmu mu­džeklis. Zariem švīkstot gar karietes sāniem, krūmi šaudījās visapkārt un nebi­ja ko domāt par izkāpšanu no karietes asie zari, svaidīdamies uz visām pu­sēm, sagraizītu viņu sejas kā ar nažiem, bet ļaunākajā gadījumā viņi paliktu arī bez acīm.

Gabaliņu atpakaļ starp krūmiem sarkanīgi mirdzēja ugunslode.

-     Tur tā ir! sauca Ralfs. Bet tad būs jālien cauri krūmiem.

-     Sasodīts! atkal iesaucās Mežsargs. Tas nekur neder! Viņš sadrūmis iespieda galvu plaukstās un iegrima domās.

Meža Veča, samiegusi acis, cieši vērās uz kaut ko viņiem priekšā.