Monika un mežs

-    Laikam es tomēr vēl neesmu īsti uztrenējusi Aci, pie sevis purpināja Mo­nika. Patiesībā man nekas nebūtu jāsajūt un nebūtu jādzird manis radītās ska­ņas, jo manis taču šeit nemaz nav… Un tomēr es visu laiku jūtu gan to auk­sto, nemīlīgo gaisu, gan dzirdu savus soļus… Hmm… Drīz es sākšu redzēt arī savu ēnu… Un viņa, cieši iedomājusies par to, ka viņas taču šeit nemaz nav, paskatījās lejup.

Tā kā sveču gaisma tagad plūda viņai no muguras, ēnai būtu bijis jābūt priekšā. Taču uz alas klona nekā nebija. Monika bija itin kā spoks, kas pārvie­tojās, gaismai spīdot cauri ķermenim tā, ka nekāda ēna nebija iespējama. Ta­ču viņai pat gaisma nespīdēja cauri, jo nebija jau nekā, kam spīdēt cauri… Tas bija visai savādi… Monika nodrebinājās un atrāva skatienu no zemes.

Izgājusi cauri tumšajam tunelim, kas savienoja alas, viņa nonāca vienā no alām, kurā notika rotaslietu izgatavošana. Protams, ka šeit netika pārmīts ne vārds… Vīlusies Monika izgāja cauri zālei, kur aluķēmi aizņemti līkņāja pār sa­viem darbagaldiem, un iegāja nākamajā tunelī. Tas viņu izveda slīpētāju darb­nīcā. Arī šeit darbs notika bez mazākās domu apmaiņas, un, brīdi pastāvējusi, Monika devās uz kambari, kur notika rotaslietu šķirošana pa lādēm. Viņai likās, ka vecais aluķēms ar ķērpju matiem un viņa kompanjons varētu būt ne­daudz runīgāki.

Atradusi mazo kambarīti, Monika palūkojās iekšā. Vecais aluķēms patiesi bi­ja tur. Brīdī, kad Monika ieskatījās kambarī, viņš bija noliecies pār zemē nobēr­to rotaslietu kaudzi. Taču šoreiz viņam bija cits palīgs, nevis tas, ko Monika bi­ja redzējusi iepriekšējā reizē. Šis bija paliela auguma būdīgs aluķēms ar tādiem sejas vaibstiem, kas lika domāt par bokseri, kuram vismaz sešas reizes dažā­dos virzienos bijis salauzts žoklis… Viņš strādāja ātri un likās pilnīgi noslēdzies sevī un darbā.

-     Trula radība… nosprieda Monika, ar nepatiku vērdamās uz neglīto aluķēmu. Veltīgi nogaidījušies, kā viņai pašai likās, kādas pāris stundas, viņa bei­dzot vīlusies aizvēra acis un iedomājās Mežsarga istabu…

-     Nu, kas tur bija?

-     Ko labu redzēji?

-     Kā mūsu vecmāmiņas?

-     Vai viņi vēl arvien ir tur? jautājumi bira viens aiz otra, bet Monika tikai pakratīja galvu.

-     Skaidrs, ka viņi vēl arvien ir tur. Un viņi izskatās pēc tādiem, kas tur būs vēl veselu mūžību vai nedaudz ilgāk. Viņi tur sēž un noņemas ap saviem akme­ņiem tāpat kā līdz šim, un klusē tā, it kā viņu pašu mēles būtu pārakmeņojušās.

-     Tad jau labi, nosprieda Ralfs. Tad tik mēs varam doties turp.

-     Un cerēsim, ka tad, kad mēs ieradīsimies, viņiem būs tik daudz darba, ka viņi mūs nemaz nepamanīs… drūmi piebilda Arvils.

-     Lai nu kā, sacīja Ruta un iesmējās, mēs vismaz dosim viņiem iemeslu kādai sarunai!

*

Nākamajā rītā visi brokastoja pulksten sešos, un Meža Veča vēl ar sviestmai­zi rokās izskrēja ārā uzmest pēdējo skatienu karietei. Pēc mirkļa viņa iebrāzās istabā, saukdama:

-    Tu atkal neesi izdarījis to, ko es lūdzu! Es taču teicu, lai tu piekar priekšā lampiņas, citādi mums nāksies sliet naktsmītni, tiklīdz satumsīs!

-     Ak! Mežsargs uzslējās kājās un, piegājis pie skapja, sāka pa to rakņā­ties, pusi no skapja satura izgāzdams uz grīdas. Āreče, te tās ir… Lampas būs gatavas desmit minūtēs! un viņš izbrāzās pa durvīm ar veselu lampiņu virteni rokās.

-     Tā! Meža Veča nervozi sacīja, nostājusies istabas vidū un iespiedusi ro­kas sānos. Vai jūs esat gatavi? Vai mantas saliktas? Kur ir būris ar aluķēmu?

-     Viss ir salikts, būris ir pie šķūņa, atteica Ralfs.

-     Un sunusēnes?

-     Arī ārā.

-     Un kur ir pūpēžveidīgo mazuļi? Kur tie ir?

-     Maisā, šķūnī, tikpat melanholiskā kaijas balsī kā līdz šim atteica Ralfs.

-     Tad varam iet. Sāciet jau kravāties, es tikmēr te ātri nokopšu galdu… Ātrāk, ātrāk!

-     Kas viņai noticis? jautāja Arvils, kad viņi kāpa lejā uz savām istabām pēc somām. Kāda starpība, vai mēs izbraucam piecas minūtes agrāk, vai vēlāk, ja reiz jābrauc tik un tā veselu nedēļu…

Turpmāko stundu visi šaudījās iekšā ārā, piepildīdami karieti ar somām, tā ka drīz likās tās sāni teju, teju izspiedīsies uz āru…

-    Jā, žēl, ka tā nav no gumijas, nosprieda Arvils, kritiski aplūkodams pie­stūķēto karieti. Tad vismaz būtu cerība, ka mēs tur kaut kā vēl iespiedīsimies, bet tagad…

Arī Moniku māca stipras šaubas par to, vai karietē pietiks vietas vēl kādam, kad visas vietas jau bija aizņēmuši milzīgie mantu kalni. Kaut ari bērniem bija katram tikai pa vienai somai ar siltajām drēbēm un zeķēm, ziemas telts un pār­tika aizņēma milzīgi daudz vietas. Bez tam bija vēl jārēķinās ar Benu, jo Moni­ka atkal neklausījās nekādos iebildumos un kategoriski pieprasīja ņemt suni lī­dzi. Par jenotu un Ralfa šinšillu bija apsolījusi parūpēties Ērla, un, kad karietē tika iekrauta pēdējā soma ar konserviem un žāvēto gaļu, viņa bija klāt.

-      Kā klājas ceļotājiem? viņa līksmi vaicāja, kad bija sasveicinājusies ar Benu, jenotu un «Ralfa žurku», kuri visi metās viņu sagaidīt.