Monika un mežs

Diena likās gaužām jauka. Debesis bija koši zilas, bet nebija tik auksts kā saulgriežu dienā. Kariete itin viegli slīdēja pāri apsnigušajiem priežu pakal­niem, un bērni, lūkodamies apkārt un priecādamies par straujo braucienu, pa­visam aizmirsa par šaurību, kādā viņiem bija jāsēž. Lai cik putekļaina, polārkrūkļa mizas sega patiešām bija noderīga, un bērniem bija tāda sajūta, it kā viņi sēdētu siltā istabā. Vienīgi degungali nosala, tāpēc laiku pa laikam viņi pabāza zem segas ari galvas.

Kad ap pulksten desmitiem pamodās aluķēms un pieprasīja brokastis, Ar­vils ar cēlu žestu iebīdīja viņa būra atvilktnītē atgrieztu konservu kārbu.

Kad brauciens sāka kļūt vienmuļš, jo priežu pakalni izzuda un pārgāja tīreļveida līdzenumā, bērni sāka sevi izklaidēt ar dziedāšanu, līdz aluķēms sāka lūg­ties, lai viņi apklust.

-    Man nav nekas pret dziedāšanu, sacīja aluķēms, kurš jau bija sācis skrul­lēt augšā savas pūkainās ausis, lai varētu tās izmantot kā aizbāžņus, bet šī nudien nav dziedāšana.

-     Pilnībā piekrītu, sacīja Mežsargs, palūkodamies atpakaļ un apveltīdams aluķēmu ar atzinīgu skatienu.

Bērni sākumā gribēja protestēt, bet viņiem, patiesību sakot, jau arī bija ap­nicis dziedāt, tāpēc viņi nolēma uzspēlēt kādu iedomāšanās spēli. Pirmā iedo­mājās Ruta.

-     Dzīvs vai nedzīvs? prasīja Monika.

-     Nedzīvs, atteica Ruta un iesmējās.

-     Cik liels? jautāja Ralfs.

-    Apmēram tāds, un Ruta paplēta rokas, norādīdama, cik liels ir minētais priekšmets.

-     Kā ļoti maza vista, secināja Arvils, un Ruta atkal nez kāpēc iesmējās.

-     Tā taču nav ļoti maza vista? aizdomīgi jautāja Arvils.

-     Nē taču. Es taču teicu, ka tas ir nedzīvs, Ruta paskaidroja.

-     Beigta maza vista. Beigts cālis, minēja Arvils, bet Ruta smējās kā kuti­nāta.

-     Beidziet minēt, iejaucās Ralfs. Kāds tas ir apaļš vai kantains, ciets vai mīksts?

-     Ne apaļš, ne kantains. Iekšpusē ciets, no ārpuses mīksts, atbildēja Ruta, smaidīdama līdz ausīm.

-     Kādā krāsā? vaicāja Monika.

-     Melnā.

-     Vai tam ir spalvas? pēkšņi jautāja aluķēms.

-     Jā, atteica Ruta un bargi paskatījās uz aluķēma būri.

-     Klabiķis, minēja aluķēms. Ruta klusēja.

Monika ar Ralfu saskatījās un gandrīz vienā balsī iesaucās:

-     Vecās Lojas klabiķa izbāzenis!

-     Uzminējāt… novilka Ruta un izskatījās apvainojusies, ka viņas mīkla tik ātri atminēta.

Viņi spēlēja vēl vairākas stundas un beigās tā aizrāvās, ka spēlē iesaistījās ne vien aluķēms, bet arī Mežsargs un Meža Veča. Pusdienas viņi ēda egļu mežā, un pēc konserviem un silta buljona, ko Mežsargs veikli uzvārīja uz ātri iekurta ugunskura, viņi atkal devās tālāk. Tuvojoties krēslai, Mežā saradās arvien vairāk pūpēžveidīgo, kas spiegdami joņoja pār balto kupenu virsmu, bet ne jenotu, ne citu zvēru nemanīja. Bet viņi jau arī brauca pārāk ātri, lai kaut ko pa­manītu.

Maisā esošos pūpēžveidīgo mazuļus Monika ik pa laikam baroja ar suņusēnēm, gādādama, lai tie vienmēr būtu paēduši. Nebija nekādas vajadzības tagad biedēt aluķēmu ar mazo pūpēžveidīgo nedzirdamajiem kliedzieniem.

Iestājoties tumsai, Meža Veča ieslēdza violetās lampiņas, ar kurām Mež­sargs bija bagātīgi apkāris visu karietes priekšpusi, un tagad sniegs viņu ce­ļā mirdzēja gaiši violets. Tomēr gaisma bija ļoti vāja, un Meža Večai nācās stipri samazināt karietes ātrumu. Kad jenotu pulkstenis nosita deviņas rei­zes, Meža Veča paziņoja, ka «gana braukts», un viņi apstājās uzsliet nakts­mītni.

Viņi bija nonākuši jauktu koku mežā, un Mežsargs pāris mirkļos uzslēja tel­ti kāda žuburaina, mūžveca ozola pakājē. Meža Veča vēl pārsedza teltij pāri polārkrūkļa mizas pārsegu, iepriekš to kārtīgi izdauzījusi sniegā, un tā viss bija sa­gatavots nakšņošanai. Katrs paņēma pa guļammaisam un samiegojies ievilkās teltī, un nepagāja ne piecas minūtes, kad visi, paguruši no ilgās braukšanas, jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā rītā pussešos visi bija kājās un, ātri iekoduši maizītes un izdzē­ruši pa krūzītei tējas, atkal sakāpa karietē un vēl tumsā devās tālāk.

Kad kļuva gaišāks, izrādījās, ka diena ir apmākusies. Debesis klāja vienmuļi pelēki mākoņi, un pat sniegs nelikās tik balts kā vakar.

-     Žēl, ka mums līdzi nav Ērlas, sacīja Arvils. Viņa tūlīt pateiktu, vai šo­dien ir gaidāms sniegs, vai nav.

-     Nav vajadzīga Ērla, lai pēc šiem mākoņiem saprastu, ka gaidāms sniegs, iebilda Ralfs. Saderam, ka vēlākais pēcpusdienā būs tāds putenis, ka nu tik…

Tomēr pagāja rīts, pienāca un pagāja pusdienlaiks, iestājās vakars, bet no drūmi pelēkajiem mākoņiem vēl nebija nolaidusies neviena sniegpārsliņa.

-     Mākoņi laikam aizsērējuši, smējās Ralfs. Labi, ka neviens ar mani ne­saderēja…

-      Nākamreiz es saderēšu, sacīja Arvils. Tagad es zinu, ka ar tevi var droši derēt…

-     Nākamreiz es uzvarēšu, apgalvoja Ralfs, viltīgi savilcis uzacis.

Viņi nakšņoja Meža malā, un nākamajā rītā viņu priekšā pavērās bezgalīgi plašs klajums, pa kuru vējš trenkāja baltas sniega vērpetes.

-    Vējainais virsājs, sacīja Mežsargs. Tagad būs pavisam garlaicīga brauk­šana.