Monika un mežs

-     Klausieties, viņa klusām ieminējās. Man šķiet, tur priekšā ir tikai kādi pāris metru krūmu.

Mežsargs iznira no savām pārdomām un arī palūkojās uz priekšu. Un patie­šām likās, ka cauri zariem spīd tāda kā gaismiņa.

-     Mana kariete ir laba kariete, lēni teica Meža Veča. Tā izturēs pāris metrus sausu krūmu.

Mežsargs, drūmi saraucis pieri, paskatījās uz viņu.

-     Tu domā? viņš vaicāja. Tu saproti, ja mēs tagad zaudēsim braucamo, mēs gluži vienkārši paliksim Mežā, un tad mums būs gals klāt. Pirmkārt, mēs vairs netiksim atpakaļ, jo ar četrām ugunslodēm nepietiks, lai ar kājām izskrietu cauri krūmājam. Un, otrkārt, mums nav līdzi tik daudz pārtikas, lai apietu krūmājam apkārt.

-     Es to ļoti labi saprotu, nopietni sacīja Meža Veča. Un tomēr es es­mu pārliecināta, ka mana kariete var to izdarīt.

-     Tādā gadījumā, teica Mežsargs un noplātīja rokas, uz priekšu! Neko citu mēs tik un tā nevaram darīt kāpt no karietes ārā būtu tīrā pašnāvība.

-     Tā, sacīja Meža Veča, tagad turieties cieši. Es to saku pavisam no­pietni! Un pieturiet mantas…

Tad viņa pāris reižu nikni ierūcināja karieti, un tā metās iekšā krūmājā. Za­ri švīkstēja gar karietes korpusu, un krūmu stumbri lūza krakšķēdami, bet ka­riete neatlaidīgi spiedās cauri krūmājam, aizvien uzņemdama ātrumu. Motors kauca tā, ka likās tas teju, teju uzsprāgs, bet sliedes, griezdamās zemē, šķai­dīja sniegu uz visām pusēm.

Un tad viņi bija ārā un aizšāvās pāri sniegotajam klajumam, atstādami trok­šņaino krūmāju sev aiz muguras.

-     Fū… nopūtās Mežsargs, noslaucīdams no pieres uztraukuma sviedrus.

-     Man jau likās, ka cauri ir un mēs tūlīt uziesim gaisā…

-     Nekā nebija, lepni attrauca Meža Veča un nedaudz samazināja ātrumu, jo kariete tagad lidoja uz priekšu gluži kā no lingas palaists akmens. Es taču teicu, ka mana kariete ir uzticama.

-     Nu kā? ievaicājās aluķēms, nervozi plūkādams ausi.

-     Viss kārtībā, paskaidroja Monika. Esam izbraukuši.

-     Fū… aluķēms atviegloti nopūtās gluži tāpat kā Mežsargs.

-     Tad nu gan jums ir mežiņš… neticīgi šūpodams galvu, noteica Ralfs.

-     Es tiešām ļoti ceru, ka tālāk tādu brīnumu vairs nebūs…

Meža Veča ar Mežsargu pārmija skatienus, un Mežsargs tā dīvaini nokrek­šķinājās. Ralfam tas nepatika.

-     Ko jūs tā saskatāties? viņš aizdomīgi prašņāja. Par ko jūs domājat?

-     Nu… hmm… redziet… krekšķināja Meža Veča. Mums vēl priekšā ir Robežkalni, bet, tā kā uz manu karieti patiesi var paļauties… slieces tikko kā nomainītas… un es pati arī tīri labi stūrēju… tad nevajadzētu īpaši uztraukties…

-     Kā tā īpaši? nervozēja Ralfs. Tātad nedaudz uztraukties tomēr va­jadzētu, ko?

-     Nu… hmm… atkal krekšķināja Meža Veča. Piesardzība, protams, par ļaunu nenāktu.

Bērni satraukušies saskatījās, bet tad ierunājās aluķēms.

-    Robežkalni ir vieni no augstākajiem kalniem visā Mežā, viņš sacīja. Tiem pāri ved kalnu pārejas tādas ir divas. Viena ir Starpsmaiļu pāreja. Tā ir pie­tiekoši laba vasarā, bet ziemā praktiski nepieejama, jo ir pārlieku stāva un nav izbraucama, kad to klāj sniegs un ledus.

-     Un otra? jautāja Monika.

-     Otra ir Lēzenā pāreja, atbildēja aluķēms. Bet tas ir tikai nosacīti, jo tik lēzena tā nemaz nav. Bez tam tā visu laiku iet gar pašu aizas malu, tā ka ir jābūt ārkārtīgi prasmīgam braucējam, lai kādā pagriezienā neiestūrētu tieši bezdibenī.

Monika, Ruta un Ralfs pārmija šausmu pilnus skatienus, bet Arvils saspringti blenza uz suņusēnēm sev degungalā.

Meža Veča pie stūres nemierīgi sarosījās.

-    Tikai bez panikas! viņa sacīja. Tā nav pirmā reize, kad es ziemā šķēr­soju Robežkalnus, tā ka nevajag satraukties.

Un tomēr likās, ka visi ir satraukušies tā, kā vēl nekad. Piepeši bērniem li­kās, ka klejojošo krūmu audze ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas viņus sagai­da turpmāk.

*

Robežkalnus ceļotāji sasniedza nākamajā dienā. Tie slējās viņiem priekšā kā melni, uz ceļiem nometušies akmens milži ar apsnigušiem pleciem. Kalnu ro­botās galotnes sedza baltas sniega mices, un arī nogāzēs sniegs bija nobrucis lejup, atklādams baltas sniega terases, ko varētu novērtēt kalnu slēpotāji.

Tomēr šeit neviena slēpotāja nebija, un kalni gaužām auksti un vientulīgi slējās pret bāli zilajām ziemas debesīm.

-    Es nevienu pāreju neredzu, paziņoja Ralfs, kad kādu brīdi bija cieši blen­zis uz kalniem.

-     Pag, pag, sacīja Meža Veča, droši vadīdama karieti tieši uz kalniem.

-     Tā no attāluma to nemaz nav iespējams pamanīt. Lai to atrastu, ir jāzina, kur tā ir.

Kad viņi bija piebraukuši pie paša kalna, viņu acīm pavērās samērā lēzena nogāze. Meža Veča stūrēja tieši uz to, un pēc mirkļa viņi jau brauca augšā kal­nā. Nedaudz vēlāk nogāze pagriezās pa labi, un Meža Veča atkal atbilstoši ie­grieza karieti.

-    Kur tad tās aizas? brīnījās Arvils, kad viņi bija braukuši jau labu laiku, bet abās pusēs joprojām slējās augstas, melnas klinšu sienas.

Tieši tajā mirklī Meža Veča asi pagrieza karieti pa kreisi, un Monikai, kas tobrīd lūkojās pāri karietes sāniem, aizrāvās elpa…