Monika un mežs

-     Ļoti saspiesti, no karietes puses atskanēja mokpilns vaids, un Ērla tikai tagad pamanīja Arvilu, kurš centās iespiesties starp divām milzīgu somu grē­dām. Au! viņš iebrēcās, kad kāds maiss paspruka vaļā, un viņam pār kā­jām žvadzēdamas sagāzās konservu kārbas.

Ap stūri parādījās Meža Veča, stiepdama vienu suņusēņu kasti.

-      Sēdieties iekšā! viņa sauca. Jūs četri aizmugurē, mēs ar Mežsargu priekšā. Ā, Ērla labrīt… Sēdieties, sēdieties, jums būs jāpietur sēņu kastes, mēs nevaram atļauties tās pazaudēt!

-    Atkal viņa bļaustās, žēlojās Arvils, bāzdams atpakaļ maisā izbirušās kon­servu kārbas. Ei, vai kāds nevarētu man atnest virvi, ar ko aizsiet šo maisu, es pats vairs netieku ārā!

Monika ieskrēja istabā pēc auklas, bet Ralfs ietrausās blakus Arvilam.

-     Te taču nav, kur likt kājas, viņš žēlojās.

-     Es saku, piekrita Arvils. Tagad ir vēl ļaunāk nekā toreiz, kad mēs pār­vācāmies uz Mežsarga māju…

Mežsargs atnesa būri ar aluķēmu, kurš vienā mierā saritinājies gulēja kaktā.

-     Kurš to turēs? vaicāja Mežsargs, mulsi lūkodamies uz pārblīvēto karieti.

-     Dod to man, sacīja Ralfs un paņēma būri. Nu viņu vispār vairs nevarē­ja redzēt. Ruta iespiedās blakus Ralfam un neērti iegrozīja kājas starp divām milzu somām.

-     Kas tur ir iekšā? viņa vaicāja, nemierīgi dīdīdamās. Kaut kas šausmīgi ciets… Es tā nenosēdēšu ne pusceļu…

-      Konservu kārbas… nevērīgi attrauca Meža Veča, iesviezdama Rutai klēpī nākamo suņusēņu kasti. Ruta saviebās.

-      Kādas konservu kārbas? nesaprata Arvils. Konservu kārbas bija jau tajā maisā, kas izbira.

-     Citas konservu kārbas… attrauca Meža Veča un, sniegam gurkstot, aiz­joza pēc trešās sēņu kastes.

-     Ak, kā mēs pārēdīsimies, savaikstījis pārlaimīgu ģīmi, noteica Arvils.

-     Konservi brokastīs, konservi pusdienās, konservi vakariņās… un, ja gadīju­mā kādam nakts vidū iegribās kaut ko iekost laipni lūdzam, konservi vienmēr ir pa rokai…

Ralfs iesmējās un pastūma nedaudz tālāk būri ar aluķēmu, jo suņusēnes ne­smaržoja diez cik labi sevišķi, ja bija tik tuvu degunam…

Monika atvadījās no Ērlas un arī iekāpa karietē. Blakus Rutai bija palicis tieši tik daudz brīvas vietas, cik varētu pietikt kādam sevišķi kārnam jenotam. Tur nu tagad Monika mēģināja iespiesties.

-      Kad es pārbraukšu, viņa sacīja Ērlai, vienlaikus iegrozīdamās starp Rutu un karietes durvīm, tu mani vairs nepazīsi, jo es būšu saplacināta.

-     Kā bute… piebilda Arvils.

-     Kad tad jūs būsiet atpakaļ? vaicāja Ērla.

-     Meža Veča saka, ka pēc kādām divām nedēļām, paskaidroja Monika.

-     Es teicu, ka ceļš varētu aizņemt divas nedēļas, precizēja Meža Veča.

-     Bet, kad mēs būsim atpakaļ, to nu gan es nezinu. Visticamāk, ka nekad… viņa pesimistiski nobeidza.

Bens lēkāja ap karieti un, luncinādams asti, rēja.

-     Ben, šurp! iesaucās Mežsargs, kad bija aizslēdzis mājas durvis un iekār­tojies pasažiera vietā uz priekšējā sēdekļa. Bens nelika sevi lūgties un ar vienu lēcienu bija Mežsargam blakus. Izkāris mēli un sajūsmā elsdams, viņš tūlīt uzli­ka priekšķepas uz karietes priekšējā paneļa un, kā likās, nepacietīgi gaidīja brauciena sākumu.

-     Vai visi ir savās vietās? sauca Meža Veča un, kad visi bija atbildējuši ap­stiprinoši, pienāca pie karietes, nesdama rokās nenosakāmas krāsas un vecu­ma segu. Tad viņa to izpurināja, un gaisā uzvirmoja pelēks putekļu mākonis. Arvils un Ruta nošķaudījās, bet Ērla pamuka tālāk. Tad Meža Veča uzklāja se­gu bērniem, tā ka ārā rēgojās tikai viņu galvas un suņusēņu kastes. Bērni lab­prāt būtu no segas atbrīvojušies, bet, tā kā viņiem bija jātur vai nu kastes, vai būris, viņi nekā nevarēja pasākt.

-     Kas tev tas par zirgu deķi? jautāja Arvils. Es negribu, ka tu man sedz virsū tādu putekļu krātuvi. Tā sega izskatās tā, it kā tur būtu vākti putekļi jau kopš pasaules rašanās…

-     Es zinu, man vajadzēja to iepriekš izdauzīt, piekrita Meža Veča. Bet, tā kā es aizmirsu to izdarīt, tad nāksies vien iztikt ar tādu, kāda ir! Mēs to va­rēsim izdauzīt šovakar, kad apstāsimies.

-     Nu, vai zini, noteica Arvils un vēlreiz nošķaudījās. Kam mums tā vis­pār vajadzīga?

-    Tas ir polārkrūkļa mizas pārsegs, paskaidroja Meža Veča. Ar īpašu teh­noloģiju vilnas dzijā iestrādātas polārkrūkļa mizas šķiedras. Bez tā mēs vispār nevarētu nekur doties, jo nosaltu jau pirmajā dienā, nekur tālu netikuši.

Tagad viņa bija iekāpusi savā vietā pie stūres un ņēmās vilkt polārkrūkļa mi­zas segu uz karietes priekšpusi, kur sēdēja viņi ar Mežsargu. Izrādījās, ka sega patiešām ir milzīga pietiekami liela viņiem visiem.

Meža Veča apmierināta iedarbināja karieti, kas sparīgi ierūcās, un, visiem

mājot atvadas Ērlai, Rutas jenotam un Ralfa šinšillai, kariete pagriezās un cēli aizslidēja.