Monika un mežs

Tad katra paņēma pa kastei un devās atpakaļ uz Mežsarga māju. Brangie sēņu čemuri bija diezgan smags nesamais, un atpakaļceļā pagāja daudz ilgāks laiks nekā šurp nākot. Kad viņas pienāca pie mājas, kariete joprojām stāvēja mājas priekšā, un Meža Veča bubinādama ņēmās ap sulas tilpnes atveri.

-     Kaut kas te nav tā, kā vajag, viņa purpināja, bakstīdama atveri ar kaut ko īlenam līdzīgu. Tad viņa paraustīja tilpnes durtiņas, un tās atlēca vaļā ar klik­šķini līdzīgu troksni. Meža Veča sarauca pieri un mēģināja tās aiztaisīt. Sāku­mā tās likās ieķērušās un neparko negribēja vērties ciet, bet tad aizcirtās ar skaļu «knikši», tā ka Meža Veča tik tikko paguva atraut pirkstus.

-    Au! viņa izbīlī iesaucās. Nē, nudien kāds te ir bakstījies! Ralf? viņa bargi uzsauca zēnam, kas stāvēja viņai cieši klāt un ar tādām pašām aizdomām uzlūkoja tvertnes durtiņas.

-     Nē, nē, viņš sāka apmulsis taisnoties. Es neesmu tām pieskāries!

Meža Veča iespurdzās.

-      Es taču nemaz nemēģinu apgalvot, ka tu ko tādu būtu darījis, viņa sacīja. Es gribēju jautāt, vai tu neesi manījis karietes tuvumā ko aizdomīgu?

-     Aizdomīgu? Ralfs apmulsa. Kādā ziņā aizdomīgu?

-     Piemēram, jenotu pēdas sniegā vai tamlīdzīgi…

-     Ak tā? Nē, neesmu. Bet es jau arī neesmu īpaši pētījis.

-     Nu ja. Zini, es patiešām domāju, ka tas ir jenots. Tas tieši pēc viņa izska­tās. Nedaudz apskrāpētas durtiņas… it kā ap tām būtu gramstījies kāds, kuram ir pārāk gari nagi… Tīrais trakums nāksies ari šeit uzlikt jenotdrošo slēdze­ni! Ak, redz kur nāk Ērla!

-     Labdien! atsaucās Ērla. Mēs nesam sunusēnes.

-     Erla, vai tas jūsu atslēdznieks vēl ir dabūjams? Man te vajadzīga vēl viena viņa īpašā atslēga.

-     Noteikti viņam pateikšu, apsolīja Ērla un nosvieda zemē kasti tā, ka sēnes

noļumēja vien. Viņš priecāsies. Mazās jenotu atslēgas ir viņa meistarstiķis.

*

Vakarā beidzot likās, ka viss ir sagatavots. Kariete ar sabalansētām sliecēm, pilnu tvertni ar sulu un salabotām tvertnes durtiņām stāvēja pie durvīm un gai­dīja nākamo rītu, kad varēs doties ceļā.

Meža Veča pēc aptuveniem aprēķiniem nosprieda, ka ceļš vienā virzienā va­rētu prasīt aptuveni nedēļu, tāpēc visi sapakoja līdzi ņemamās mantas drē­bes, pārtiku, guļammaisus un ziemas telti, ko Mežsargs mēdza izmantot savos klejojumos pa Mežu. Drošības labad tika nolemts pirms došanās ceļā paskatī­ties ar Aci, lai pārliecinātos, ka gan vecmāmiņas, gan aluķēmi vēl arvien ir Klinšu krāvumos. Pašā vakarā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils uzkāpa Mežsar­ga istabā, kur viņus jau gaidīja Meža Veča un Mežsargs. Meža Veča, protams, izrādīja neapmierinātību ar to, ka Monika visu šo laiku slepus ir rīkojusies ar Aci, bet Monika viņu pārliecināja, ka toties tagad viņa ir kļuvusi par īstu pro­fesionāli.

-    Tas vairs nav ne mazākā mērā bīstami, apgalvoja Monika. Tas ir gluži tāpat kā skatīties televizoru.

Viņa apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, un ari visi pārējie apsēdās kur nu kurais un nogaidoši uzlūkoja Moniku.

-    Labs ir, es sāku, Monika teica un, aizvērusi acis, iedomājās vecmāmiņas…

Tas it nemaz nebija grūti, jo, kopš tās reizes, kad viņa tās bija pirmo reizi

visas kopā ieraudzījusi, viņa par tām domāja visai bieži. Arī tagad viņa atsau­ca atmiņā, kā visas četras vecmāmiņas bija gulējušas tur, tumšajās aluķēmu klintīs…

Tūlīt viņa sajuta sev apkārt drēgno alu gaisu un, atvērusi acis, ieraudzīja, ka atrodas vecmāmiņu guļamistabā jeb tajā klinšu alā, kurā stāvēja viņu gultas. Šoreiz alas vidū bija parādījies galds, kas izskatījās kā uz diviem klinšu bluķiem uzstutēta akmens plāksne, un tam apkārt stāvēja četri krēsli. Krēslos sēdēja vecmāmiņas un noņēmās ap dārgakmeņu kaudzīti, kas bija nobērta galda vi­dū. Vienīgā gaisma nāca no pāris svecēm, kas stāvēja sienās klinšu gropēs, un no resnas, baltas sveces uz galda.

Vecmāmiņas šķiroja dārgakmeņus un slīpēja tos, kā izskatījās, pēc savas gaumes un patikšanas. Diez vai, Monika domāja, vecmāmiņām bija kāda sajē­ga par to, kā jāslīpē dārgakmeņi…

Pagara auguma, tumšmataina vecmāmiņa pat mēģināja iestiprināt kādu sarkani zaigojošu akmentiņu darinājumā, kas izskatījās pēc saktas, taču tas vi­ņai nekādi negribēja izdoties. Monikas pašas vecmāmiņa, kuras sirmie mati šo­reiz bija savākti ciešā mezglā pakausī, apvīlēja kādu milzīgu akmeni, līdz tas sā­ka atgādināt zirdziņu, kas pacēlies uz pakaļkājām.

Viņas darbojās pilnīgā klusumā, un Monikai likās, ka šis paradums aizgūts no alukēmiem, kas ari mēdza strādāt, neizdvešot ne skanas.

Monika labu laiku stāvēja un nolūkojās uz vecmāmiņām, bet, kad tās vēl ar­vien nebija bildušas ne vārda, Monika nolēma iet palūkot, kas jauns pie pašiem aluķēmiem. Pagriezusies viņa devās uz tumšās ejas pusi, un viņas soļi dobji di­pēja pret akmens klonu.