Monika un mežs

-     Iespējams?? sauca Meža Veča. Iespējams!!! Jūs gatavojaties doties pie aluķēmiem, pamatojoties uz kaut ko tādu, kas varbūt varētu būt iespē­jams…??? Nē, man trūkst vārdu… viņa noelsās un, atkal saķērusi galvu, nošļuka dziļāk dīvānā. Monikai tas nez kāpēc atgādināja par veco Loju, kad tā bija rakusies savās kažokādās…

-      Bez tam, ja mēs brauksim ar karieti, mēs varam paņemt līdzi diezgan daudz suņusēņu aizsardzībai, piebilda Ralfs.

Bet Meža Veča tikai šļūca vēl zemāk, izdvešot sirdi plosošu vaidu.

Tikmēr Mežsarga bārdas plucināšanas temps bija kļuvis krietni lēnāks.

-     Kas zina, varbūt ar', ka jums taisnība… viņš lēni noteica.

-     Ak, nē, tikai nesāc arī tu, atkal novaidējās Meža Veča.

-    Skaidrs, ka mums taisnība! mundri apgalvoja Ralfs. Katrā ziņā, ja mēs nepamēģināsim, tad tā arī neuzzināsim ir mums taisnība vai nav… viņš vēl pavisam klusām pie sevis noteica.

Mežsargs pārstāja plucināt bārdu.

-     Kas zina… viņš atkal sacīja, maigi noglaudīdams to, kas pēc pamatīgās apstrādāšanas bija palicis pāri no viņa bārdas. Varētu, protams, pamēģināt… Tikai es īsti nemāku vadīt to karieti. It sevišķi tagad, ziemā, kad viss ir tik sli­dens…

Meža Veča pat vairs nevaidēja, tikai klusām sēdēja, saķērusi galvu. Pēc brī­ža viņa beidzot noņēma plaukstas no sejas un paskatījās augšup.

-    Jūs visi esat pilnīgi traki. Nudien, es patiesi domāju, ka pat jenotiem ir vai­rāk sajēgas…

Tas jau bija nopietni. Visi aizturētu elpu gaidīja, kas sekos.

-     Bet, ja jau jūs visi esat tā noskaņojušies… Labi, es braukšu. -Jā!!!

-    Urā!!! visi kliedza cits pār citu un metās bučot Meža Veču, kura tad šaus­mīgi samulsa.

-     Nu, nu… viņa noteica, kad, vispārējās sajūsmas pārņemts, šurp atdrāzās arī Bens un, ielēcis Meža Večai klēpī, metās laizīt viņai seju. Nogrūdusi Benu uz grīdas, viņa piepeši kļuva ļoti lietišķa.

-     Kad jūs gribat izbraukt?

-     Ai, jo ātrāk, jo labāk! iesaucās Monika, domādama, ka jābrauc pēc ie­spējas ātrāk kamēr vēl Meža Veča nav paspējusi pārdomāt.

-            Man jāpiepilda kariete ar sulu… murmināja Meža Veča, jāpārbauda, vai slieces ir kārtībā… un mums jāsadabū krietns lērums to suņusēņu… Kur mēs tās dabūsim? viņa piepeši apmulsa.

-      Ciematā to būtu jābūt papilnam… teica Ralfs. Ērla varētu mums kādus pāris spaiņus sadabūt.

-     Labs ir, tad braucam parit, nolēma Meža Veča. Tikai esiet tik labi izne-

siet ārā to būri ar… hmm… aluķēmu. Tās suņusēnes, vai zināt, šausmīgi smird…

*

Tonakt Ralfs un Arvils gulēja apakšstāva lielajā istabā, jo suņusēnes bija tā piesmirdinājušas visu istabu, ka tur nebija iespējams elpot. Bens par šo pār­maiņu bija lielā sajūsmā un visu nakti neatlaidīgi rāpās pie zēniem uz dīvāna un gūlās šķērseniski pār viņu kājām kā bieza, vilnas sega. Taču, tā kā Bens iz­rādījās pārāk silta «vilnas sega», viņš tika pastāvīgi izgrūsts no gultas.

Visu priekšpusdienu Meža Veča noķimerējās ap karieti, jo viņai likās, ka slieces nestāv taisni. Ralfs riņķoja viņai apkārt kā dabiskais pavadonis, ne brī­di nenovērsdams no viņas acis un ik pa laikam piesolīdamies kaut ko palīdzēt. Sapratušas, ka no Ralfa nekāda palīdzība nav sagaidāma, Monika un Ruta de­vās uz Mežaļaužu ciematu divatā un tūlīt uz ciemata galvenā ceļa satika Ērlu.

-     Ha! iesaucās Monika. Tieši tevi mēs meklējām!

-     Kā tā? vaicāja Ērla, nokāpdama no kādas izšķaidītas suņusēnes. Patie­šām, suņusēnes visapkārt auga lielā daudzumā, un nemaz nebija iespējams pa­iet, tās nenobradājot. Bez tam sašķaidītā veidā tās nebūt nesmaržoja labāk, gluži otrādi…

-    Meža Veča ir piekritusi braukt pie aluķēmiem, paskaidroja Monika. Tā­pēc mums vajag kādus pāris kilogramus sēņu. Viņa ar pretīgumu pavērās uz ļumīgo, smakojošo sēņu audzēm.

-     Jādomā, jums tās vajadzīgas dzīvas, ja? drošības pēc pajautāja Ērla.

-     Jā, apstiprināja Ruta.

-     Es tūlīt aizskriešu pēc pāris dēstu kastēm… Cik jums vajadzēs?

-     Nūūū… man šķiet, ar kādām divām trim vajadzētu pietikt, domīgi sacī­ja Monika. Īstenībā viņiem nebija ne jausmas, cik daudz sēņu vajag, lai tiktu klāt klinšu krāvumiem.

Ērla aizmetās prom un pēc brīža atgriezās, nesdama trīs skalu kastes, izklā­tas ar veciem «Meža vēstneša» numuriem. No viņas mēteļa kabatas rēgojās ko­ka kāts. Nosviedusi kastes zemē, Ērla izvilka no kabatas nelielu kapliti un me­tās nikni kaplēt ārā tuvākās suņusēnes.

-     Eh… viņa elsa, no piepūles piesarkusi. Zeme galīgi sasalusi… Nu ne­kas, tūlīt es tikšu tām klāt.

Patiesi pēc pāris mirkļiem suņusēņu čemurs nogāzās uz sāniem, un Erla, to uzmanīgi satvērusi, lai nesaspiestu, ielika skalu kastē. Tā viņa turpināja kap­lēt, līdz visas kastes bija pilnas ar zaļganām suņusēnēm. Dažas suņusēnes bija bezkrāsainas, bet Monikai bija aizdomas ja meitenes paietu maliņā, tās tūlīt iemirdzētos zilas, sarkanas un dzeltenas.

-     Nu tā, sacīja Ērla un iebāza kapli atpakaļ kabatā. Es domāju, ka pie­tiks. Nebūtu labi, ja tās stāvētu pārāk cieši tām varētu nepatikt.