Monika un mežs

-     Mums ir šis tas stāstāms, Monika samulsusi iesāka un apklusa. Meža Veča pavērsa uz viņu izbrīnītu skatienu.

-     Kas tad? Gribat šovakar doties mājās, vai? viņa jautāja.

-     Nē, nē, gluži pretēji… piesarkusi nomurmināja Monika un saņēmusies sāka runāt. Es pēdējo mēnešu laikā esmu vairākkārt palūkojusies ar Aci… Viņa neļāva Meža Večai atvērt muti un, kaut arī tā izskatījās stipri šokēta, tur­pināja savu stāstu.

Viņa pastāstīja visu. Gan to, ko bija uzzinājusi par aluķēmiem, par peļu lā­cīti un par veco Loju… Kad bija jāstāsta par viņu gājienu uz Vadātāju purvu, viņa nedaudz saminstinājās, jo gan Meža Veča, gan Mežsargs izskatījās tā, it kā viņus kuru katru brīdi varētu ķert trieka. Un tomēr viņa saņēma dūšu un, iz­laidusi dažas dramatiskākās detaļas, pabeidza savu runājamo. Un tāpēc mums vajag karieti, jo ar kājām mēs to gabalu neaiziesim. Bez tam, vēl taču jānes būris…

Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi blenza krāsns liesmās, un vienī­gās skaņas istabā bija uguns sprakšķēšana.

-     Ak tad tā, beidzot noteica Meža Veča un savilka lūpas urskulī. Un tu gribi teikt, ka lejā, Ralfa un Arvila istabā, sēž iespundēts aluķēms?

-     Kā tad, apstiprināja arī Ralfs, un Ruta ar Arvilu pamāja.

-      Tas nu gan nevar būt, noelsās Mežsargs, visu laiku braucīdams savu bārdu tā, ka likās tā tūliņ sāks spīdēt.

Monika piecēlās kājās un devās uz kāpņu pusi, bet Meža Veča tūlīt uzlēca no sava krēsla un aizmetās viņai pakaļ. Pārējie bērni un Mežsargs centās ne­atpalikt.

-    Tikai klusu! uz kāpnēm pagriezusies sacīja Monika. Es gribu, lai jūs vi­ņu redzat, pirms viņš ir sapratis, ka tiek aplūkots. Tad viņa turpināja ceļu un, ļoti uzmanīgi atvērusi zēnu istabas durvis, uz pirkstgaliem iegāja istabā.

Pa vienai grāmatai vien viņa nokrāmēja augsto grāmatu kalnu, un skatie­niem atklājās būris, kuru no visām pusēm ieskāva ļumīgās suņusēnes. Likās, ka tās smird vēl trakāk nekā pirmīt. Būra stikla siena bija pavērsta tieši pret vi­ņiem, un aluķēms bija aplūkojams visā savā godībā…

Garajām, pūkainajām ausīm krītot pār grāmatas lappusēm, aluķēms sēdēja, sakrustojis kājas kā mazs, jocīgs jogs, un cītīgi lasīja. Reizēm viņš klusām pie sevis iebubinājās, un tad viņa rozā degungals tik jocīgi noraustījās, ka Monikai bija jāvaldās visiem spēkiem, lai nesāktu skaļi smieties.

Meža Veča un Mežsargs stāvēja un stulbi blenza uz būri. Visbeidzot Meža Veča sakustējās.

-     Tas, viņa čukstēja, izstiepusi pirkstu uz būra pusi, ir aluķēms??

Atskanot viņas balsij, aluķēms pacēla galvu, bet tad, acīmredzot nospriedis,

ka tas nav nekas ievērības cienīgs, atkal iegrima grāmatā.

-      Ir, ir, apstiprināja visi bērni, un Monika neiecietīgi sacīja: Es taču teicu, ka tas nav viņa īstais izskats.

-     Tas nu ir fakts, māksloti iesmējās Mežsargs.

Aluķēms atkal pacēla galvu un šoreiz nolika grāmatu malā.

-    Kas tur ir? viņš jautāja, un bija manāms, ka viņš saspringst. Monika, tu?

-     Es arī, jā, atteica Monika. Ralfs iesmējās.

-     Starp citu, šī ir viena laba grāmata, sacīja aluķēms, paskatījies uz to pusi, kur, pēc viņa domām, stāvēja Ralfs. Vai tev ir arī otrā daļa?

-     Ir gan. Vai tad šo tu jau izlasīji? Ralfs brīnījās.

-     Gandrīz, attrauca aluķēms, pabakstīdams grāmatu ar savu pūkaino ķe­piņu, un tad, atkal to atšķīris, turpināja lasīt.

Visi izgāja no istabas, un Arvils kā pēdējais aizvēra durvis. Meža Veča noelsusies atkrita turpat uz dīvāna. Mežsargs iegāzās atzveltnes krēslā turpat bla­kus, un krēsls zem viņa svara viegli nokrakšķēja. Bērni klusām stāvēja viņiem blakus un gaidīja, kas nu būs, bet Meža Ve­ča tikmēr elsa kā Bens pēc kāda no saviem trakulīgākajiem skrējieniem. Savukārt Mež­sargs bija sācis plūkāt savu bārdu.

-     Nu? Monika beidzot neizturēja.

Meža Veča uzmeta viņai mokpilnu ska­tienu.

-     Ko nu? viņa jautāja tādā balsī, it kā kāds nupat būtu viņu palūdzis ziedot vienu nieri jenota glābšanai. Jūs gri­bat, lai mēs jūs vestu pie aluķēmiem, ja?

-     Nu vispār jā, piekrita Ralfs, pie sevis nopriecādamies, ka Meža Veča tik ātri ir visu aptvērusi.

-       Murgs kaut kāds, novaidējās Meža Veča un saķēra galvu. Ko gan

jūs esat iedomājušies? Domājat, ka visi aluķēmi būs tikpat smieklīgi kā šī būrī tupošā truša parodija?

-     Nūū… jā… nedroši sacīja Arvils un tūlīt pat to nožēloja, jo Meža Veča viņam vārda tiešā nozīmē uzrēca.

-    Dulli! viņa brēca, lūkodamās uz Arvilu, tā ka tas sarāvās pavisam maziņš un sāka neviļus kāpties atpakaļ. Dulli kā jenoti pavasarī! Vai jūs neatceraties, ko Mežsargs stāstīja? Klinšu krāvumiem nav iespējams tuvoties!!

-    Mums ir pūpēžveidīgo mazuli, piesardzīgi ieminējās Monika. Arvils do­mā, ka tie rada kaut ko līdzīgu ultraskaņai tāpat kā sikspārņi… Iespējams, ka to tuvumā aluķēmi nespēs radīt tās bailes…