Monika un mežs

-      Ak vai, čerkstošā balsī izdvesa Arvils un, iegāzies kupenā, aizvērtām acīm palika tur nekustīgi guļam. Pārējie izjuta lielu kārdinājumu darīt to pašu, bet saprata ja viņi visi tagad te noliksies atpūsties, viņi aizmigs un nekad vairs nepamodīsies.

-     Celies augšā, -Ruta viņu bukņīja. Mēs vēl neesam mājās.

-    Ak, ļaujiet jel man brītiņu atpūsties, neesiet tik ļauni, tāpat ar aizvērtām acīm nomurmināja Arvils.

-     Slienies augšā! uzsauca Ralfs un, sagrābis viņu aiz slābanās rokas, uz­rāva kājās. Arvils sagriļojās un atvēra acis, bet Ērla jau devās atkal tālāk.

Likās, ka ir sācis snigt vēl stiprāk, ja kaut kas tāds vispār bija iespējams. Ta­gad sniegs, šķiet, gāzās lejā veselām kupenām, un bērnus sāka pārņemt pani­ka. Nu jau sniegs sniedzās viņiem pāri ceļiem, un viņi juta, ka nupat, nupat vairs vispār netiks uz priekšu.

-     Ātrāk, ātrāk! steidzināja Ērla, un visi vilka savas kā ar svinu pielietās kā­jas cauri sniega kalniem.

Piepeši Monika apstājās.

-     Kas tev notika? jautāja Ralfs, to pamanījis.

-     Aluķēms… izdvesa Monika, pavisam sašļukusi. Viņš būs ieputināts!

-     Sasodīts! nelabā balsī iebrēcās Ralfs. Mums jāiet viņu izrakt citādi viss šīsdienas gājiens būs bijis bez jēgas!

-    Kā mēs varam iet viņu izrakt, ironiski jautāja Arvils, kad pēc pāris mi­nūtēm kādam mūs pašus vajadzēs nākt un izrakt?

-    Ak, jupis viņu zina, noelsās Ērla. Labi, tiksim vispirms līdz jūsu mājām un tad jau redzēs. Tik un tā mums vajadzēs kādu lāpstu, lai viņu atraktu.

-     Bez tam mums jātiek vaļā no šiem maisiem, sacīja Ralfs. Tā aukle ne­maz tik viegla nav, kā varētu domāt. Starp citu, kur mēs tos liksim? Mēs taču nevaram viņus turēt mājās iedomājieties, ja nu viņi sāk tur spiegt…

-     Nespiegs, nespiegs, elsa Ērla, lauzdamās cauri sniegam. Kamēr vien

vini būs tumsā maisos, vini turēs mutes ciet.

Kad likās, ka teju teju viņi viens pēc otra bezspēkā nogāzīsies sniegā un no­sals, cauri krītošajam sniegam iemirdzējās izplūdusi dzeltenīga gaismiņa.

-            Fū, atviegloti nopūtās Monika, un patiešām pēc pāris soļiem no snie­ga iznira ieputinātā Mežsarga māja. Pie durvīm rosījās kāds tumšs stāvs, un, pienākuši tuvāk, bērni saprata, ka tā ir Meža Veča, kas šķūrē no durvju priek­šas sniegu, lai varētu attaisīt durvis.

-     Es aizstiepšu maisus un olu grozu uz šķūni, sacīja Ralfs. Citādi mēs viņai garām netiksim.

-      Labi, mēs tikmēr novērsīsim viņas uzmanību, teica Ruta un devās uz durvju pusi.

Kad Meža Veča viņus ieraudzīja, viņa iesvieda sniega lāpstu kupenā un at­rāva vaļā mājas durvis. Bērni tūlīt pat saklupa istabā un sāka raut nost sasnigušās drēbes.

-     Vai jūs esat prātiņu domino nospēlējuši, vai? Meža Veča bija nikna kā pūķis. Kur jūs, sasodīts, bijāt? Ko?

Bet neviens pat necentās viņai atbildēt, jo visi bija pārāk aizņemti ar roku sildīšanu pie kurošās krāsns. Tad Meža Veča ievēroja, ka viena trūkst.

-     Kur ir Ralfs? viņa iesaucās. Vai jūs gājāt visi kopā?

-     Jā, jā, atsaucās Monika. Viņš tūlīt būs klāt.

Un patiešām tūlīt atvērās durvis, un istabā ienāca Ralfs, vairāk gan izska­tīdamies pēc dzīva sniegavīra nekā pēc puikas.

-     Mežsargs aizgāja jūs meklēt, pārmetoši sacīja Meža Veča, drūmi blenz­dama uz Ralfu, kurš bija nosviedis savu piesnigušo jaku uz dīvāna atzveltnes. Istabas karstumā sniegs strauji sāka kust, un tagad pār dīvānu tecēja žigla ūdens straumīte. Meža Veča pieskrēja, paķēra jaku un uzkāra to uz pakaramā.

-     Būs brīnums, ja viņš pats pārnāks mājās, Meža Veča burkšķēja, joprojām nikni lūkodamās uz bērniem. Vienīgais labums no šāda puteņa varbūt pēc tā būs par kādiem pārdesmit jenotiem mazāk… viņa vēl piebilda un nosmīkņāja.

*

Mežsargs pēc kādas stundas pārnāca gan un sadrūmis jau gatavojās stāstīt Meža Večai, ka viss bijis veltīgi, kad ieraudzīja visus piecus pazudušos omulīgi sēžam pie krāsns un dzeram karstu kakao. Sākumā viņš atviegloti pasmaidīja, bet tad sataisīja bargu ģīmi un nolasīja garu, garlaicīgu un pamācošu lekciju par to, ko nozīmē blandīties pa Mežu tādā sniegputenī…

Pēc vakariņām, kad bērni bija izklīduši pa savām istabām, Monika kļuva aiz­vien drūmāka un drūmāka. Viņai nedeva mieru doma par aluķēmu, kura būris tagad noteikti ir pilnībā ieputināts. Vienīgā cerība bija, ka biezoknis kaut ne­daudz aizturēs sniegu un tur nebūs sasnidzis tik daudz kā citur Mežā.

-     Mēs nevaram iet uz turieni tagad, teica Ralfs, un Monika diezgan negri­bīgi viņam piekrita. Mežsargs un Meža Veča sēž augšā un spēlē kārtis, un šo­vakar vini mūs noteikti nelaidīs ārā.

-    Tas nu ir fakts, piekrita Arvils, šķirstīdams baltā vilka grāmatu. Paskat, paskat, kas te par sikspārņiem! viņš sajūsmināti sauca, pabāzdams grāmatu Rutai zem deguna. Viņa aizdomīgi pavērās uz sikspārņu attēlu, kuru Arvils iz­rādīja ar tādu sajūsmu.

-     Sikspārņi kā jau sikspārņi… viņa noteica. Ralf, vai tie ir tavējie?

-     Kādi manējie? Ralfs nesaprata.

-     Nu tie, par kuriem tu tik ilgi lasīji?