Monika un mežs

Viņš turēja aukli, kamēr Monika to atkal notina ar virvi, tad Ruta ielika to tīklā, un aukli iebāza atpakaļ maisā. Tad Ralfs atsēja maisu ar mazuļiem un iz­bēra tos sniegā, uzmanīdams, lai tie nesadomātu aizbēgt. Taču šķiet, ka bēg­šana tiem nebija ne prātā. Viņi apmulsuši grozījās pa sniegu un tad sāka iz­grūst pseidopodijas. Kad katra mazā, baltā bumbiņa bija izaudzējusi kādas des­mit sīciņas kājiņas, sākās dīvainas lietas. Mazie pūpēžveidīgie sāka tā jocīgi raustīties, un, kamēr viņi raustījās, viņu pseidopodijas drebēja kā pieliktas pie elektriskās strāvas. Tūlīt pat sāka raustīties arī maiss ar aukli izskatījās, ka tā cenšas atbrīvoties.

-     Paskat, paskat, čukstēja Ralfs, norādīdams uz pūpēžveidīgo mazuļiem. Šķiet, ka šie ir izsalkuši. Tieši tā viņi raustījās, kad gribēja ēst, un tad aukles skrēja nest viņiem mēness suņusēnes.

-    Jā? brīnījās Arvils un, piegājis pie būra, noliecās, lai noplūktu vienu zaļ­gano suņusēni, bet tad piepeši palika stāvam kā piekalts un pavērtu muti blen­za uz būri.

-     Kas tur ir? čukstēja Monika, un visi saskrēja ap būri.

Aluķēms bija pielēcis kājās un trīcēja tā, ka tik tikko turējās uz kājām. Acis viņam bija šausmās ieplestas, un viņš izskatījās vieglā šokā. Un tad viņš piepe­ši kā sajucis metās skraidīt no vienas būra sienas pie otras, izmisīgi meklēdams izeju. Kad izeju atrast nevarēja, viņš sabruka vienā būra stūri un sāka izgrūst tādus kā pīkstienus, kā smilkstienus. Likās, ka viņš vairs nejēdz, ko dara…

-     Klausieties, jau gluži skaļā balsī teica Ralfs, nespēdams novērst skatienu no pārbiedētā aluķēma. Tas taču ir tas, ko mēs meklējām, vai ne?

-    Tā izskatās gan, piekrita Monika. Nekad agrāk viņš vēl tā nav uzvedies.

Arvilam bija apnicis blenzt uz aluķēmu. Viņš noplūca suņusēni un izklaidīgi

pasvieda to tuvākajam mazulim. Tas tūlīt pat uzklupa sēnei, notiesāja to un pārstāja raustīties. Tad Arvils noplūca vēl katram pa suņusēnei, un, kad visi mazuļi bija paēduši un beiguši raustīties, ari aluķēma uzvedība mainījās.

Viņš pārstāja trīcēt un, kaut arī vēl arvien izskatījās tā, it kā būtu gatavs vemt, tomēr bija atjēdzies no tā baiļu šoka, kāds viņu bija pārņēmis pirmīt.

-     Tagad galvenais ir nepazaudēt mazuļus, sacīja Ralfs, rosīgi bāzdams tos vienu pēc otra atpakaļ maisā. Tas nu ir mūsu galvenais ierocis.

Aluķēms bija tā paguris no pirmītējām izbailēm, ka, kaut ari viņš noteikti nojauta, ka te tuvumā ir Monika un pārējie, ne vārda neteikdams, iekrita cie­šā miegā. Arvils ķiķināja.

-     Izrādās, ka viņi ne tikai biedē, bet ari paši baidās, viņš pasmējās.

DIVPADSMITĀ NODAĻA sacensĪbas

Nākamajā rītā brokastīs bērnus sagaidīja nepatīkams pārsteigums.

Sākumā viss likās kā parasti. Kad viņi aizpampu­šām acīm no negulētās nakts pulksten deviņos uzkāpa augšā brokastīs, Mežsargs un Meža Veča jau sēdēja pie galda, un Meža Veča lika uz šķīvjiem omleti.

Bērni apsēdās pie galda un vēl pusmiegā sāka tie­sāt omleti, kad Meža Veča ierunājās.

Vispirms labrīt, viņa teica, gadījumā, ja jūs ne­pamanījāt mūs ar Mežsargu.

-              Ūhu, noburkšķēja Ruta, Ralfs un Monika. Monikai kārtējo reizi aizkrita acis, un viņa skaļi nožāvājās tā, ka pat žoklis nokrakšķēja.

-     Oi, labrīt, caur omleti nomurmulēja Arvils.

-     Jā, labrīt, piesarkusi nočukstēja Ērla.

-              Ēdiet, ēdiet, Meža Veča skubināja, pati rādīdama priekšzīmi un pilnu mu­ti sukādama iekšā omleti. Vakar kāds nezināms labdaris bija nolicis pie šķūņa veselu groziņu ar svaigām olām. Tā nu mēs šorīt tikām pie papildus omletes.

Arvils piepeši aizrijās un izspļāva atpakaļ uz šķīvja kumosu omletes, ko tik­ko bija iebāzis mutē. Ralfs piesarka un izskatījās, ka viņam kļuvis slikti, bet Mo­nika ar Rutu klusām nolika dakšiņas uz galda un metās slaucīt muti salvetē. Monika izmisīgi vēlējās izslaucīt muti ari no iekšpuses, bet tas jau nu būtu bijis pārlieku dīvaini…

Vienīgi Ērla turpināja ēst, it kā nekas nebūtu bijis, un izskatījās, ka viņa tik tikko valda smieklus.

-              Vai zini, garšo nedaudz pēc pūpēžveidīgo olām, teica Mežsargs, domīgi čāpstinādams un izgaršodams kumosu, kas viņam bija mutē.

Ralfs kļuva vēl sarkanāks un piešāva pie mutes plaukstu.

-              Kas jums lēcies? vaicāja Meža Veča, izbrīnā vērodama bērnus, kas pie­peši vairs neuzvedās kā normāli bērni pie brokastu galda. Tad ari viņa paņē­ma vēl vienu omletes kumosu un bridi to čāpstināja. Nēē… viņa beidzot novilka. Man tomēr liekas, ka tas vienkārši būs kāds jenots, kas patiešām sā­cis audzēt vistas un tagad atdod man vecos parādus.

-               Nē, es patiešām domāju, ka tās ir pūpēžveidīgo olas, apgalvoja Mež­sargs. Kaut gan kurš gan būtu mums nesis tādu delikatesi?

-     Sazin, varbūt kāds pateicīgs mežaļautiņš, kuru tu kādreiz esi atbrīvojis no klejojošajiem krūmiem… bilda Meža Veča.

-     Nu, nu… Tagad taču ir tāds pūpēžveidīgo deficīts… Un turklāt vēl olas! Kur tad te tuvumā ir kāda audzētava?