Monika un mežs

-     Ak vai, novaidējās Ralfs. Vai tiešām tu vēl arvien neatceries, ka tie bija vampīri. VAMPlRI! Nevis kaut kādi garausaini sikspārņi!

Ruta ķiķināja. Viņa atcerējās gan, bet bija tik smieklīgi skatīties, kā Ralfs par to niknojas…

-    Ja mēs gaidisim līdz vakaram, viņu var ieputināt tā, ka mēs viņu vairs ne­atradīsim, raizējās Monika. Un ja nu viņš tur zem sniega nosmok?

-     Nenosmaks, nebaidies, teica Ērla. Tajā būrī viņam gaisa vienam vaka­ram pietiks. Un polārkrūkļa miza pavisam droši nelaiž cauri sniegu.

Par laimi, Mežsargs pēc visiem pārdzīvojumiem bija galīgi aizmirsis paņemt violetās lampiņas, un tagad, pulksten pusdivpadsmitos naktī, viņi visi pieci, sa­bāzuši tās kabatās, klusām lavījās augšup pa kāpnēm uz istabu, kur gulēja Mež­sargs. Meža Veča jau pirms kādas stundas bija nokāpusi lejā uz savu istabu, un bērni bija nolēmuši, ka nu ceļš ir brīvs.

Tumsā lavoties pa kāpnēm, neko lāgā nevarēja redzēt, un Arvils, paklūpot pār pakāpienu, diezgan skaļi ievaidējās.

-     Pssst… Ralfs nikni čukstēja. Gribi, lai visi pamostos, vai?

-     Pats «psst», murkšķēja Arvils. Kurš tad tagad runā?

-     Kuš jūs abi! iejaucās Monika, un abi puikas apklusa.

Augšā viss bija tumšs, Mežsargs gulēja un pa laikam iekrācās. Pa logu iespī­dēja blāva mēness gaisma, un bērni zosu gājienā sāka uz pirkstgaliem lavīties

pāri istabai. Ticis pie durvīm, Ralfs ļoti piesardzīgi tās atvēra, un viņi izlavījās ārā.

-     Fū… ticis ārā, Ralfs atviegloti uzelpoja. Kad gājām pāri istabai, man likās, ka viņš kuru katru mirkli pamodīsies.

-     Kur nu, attrauca Ruta. Kad viņš guļ, viņš guļ kā lācis!

Sniegputenis bija beidzies, un valdīja tāds aukstums, ka sals nikni koda de­gunā. Visur bija milzīgas kupenas, un sniegs spocīgi mirdzēja baltajā mēness gaismā. Debesis bija melnas, un tajās kopā ar mēness sirpi zaigoja miljoniem zvaigžņu. Meža Veča vai varbūt Mežsargs bija pamanījies nošķūrēt vismaz da­ļu sniega līdz šķūnim, un bērni brida prom pa izšķūrēto taku. Sniegs tik skaļi gurkstēja zem viņu kājām, ka Ralfs atkal sāka uztraukties par to, ka Mežsargs varētu pamosties.

-     Nez, kur šie glabā sniega lāpstu? minēja Ruta.

-     Re kur tā ir! iesaucās Monika, pamādama uz priekšu. Lāpsta stāvēja at­stutēta pret šķūņa sienu.

-     Un kur tu liki pūpēžveidīgos? jautāja Ērla.

-     Aiz šķūņa, atteica Ralfs. Ceru, ka Meža Veča nav tos pamanījusi.

Bet aiz šķūņa sniegs nebija šķūrēts neviens tur nebija bijis. Izņemot Ralfu.

Tagad viņš nāca atpakaļ, stiepdams abus maisus, bet olu groziņa viņam rokās nemanīja.

-     Kur olas? iesaucās Arvils, bet Ralfs samulsis tikai paraustīja plecus.

-      Nesaprotu, viņš teica. Es to noliku kaut kur tepat, bet tagad tā te vairs nav.

-     Un kur bija tie maisi? jautāja Monika. Kopā ar grozu?

-     Nē, drusku tālāk. Tur, aiz stūra.

-      Tātad grozu kāds varēja ieraudzīt, iesaucās Ērla. Acīmredzot Meža Veča vai Mežsargs ir grozu atraduši un savākuši!

-     Brīnišķīgi! aizvainoti iesaucās Arvils. Un es tā tās lasīju…

-     Kā viņa vai Mežsargs varēja ņemt svešu grozu? brīnījās Ruta. Kā viņa var zināt, kas tās par olām?

-     Ko lai dara? prātoja Ralfs. Nāksies iztikt bez olām, un cerēsim, ka aluķēmam nepatiks kaut kas no šiem abiem, un viņš pacēla gaisā abus maisus.

Sniegam gurkstot, viņi devās cauri kupenām pāri priežu pakalniem uz bie­zokņa pusi. Līdz šim viņiem nebija nācies ieslēgt lampiņas, jo mēness un zvaig­znes deva pietiekoši daudz gaismas, bet tagad, ieejot biezoknī, viņi tās tomēr ieslēdza. Patiešām, egļu biezie zari bija daļēji aizseguši zemi putenim, bet arī šeit sniegs sniedzās pāri ceļiem. Un tas nozīmēja, ka aluķēma būris patiešām būs sniegā līdz pat jumtam.

Būri viņi atrada pēc mēness suņusēnēm, kas pat tādā salā mirgoja cauri sniegam. Sākuši rakt sniegu tajā vietā, kur kupena mirdzēja zaļganā krāsā, vi­ņi drīz vien atrada būri. ?

Aluķēms gulēja saritinājies stūri un likās aizmidzis, kaut ari tā garās ausis pārklāja viņa purniņu un nevarēja redzēt, vai acis ir ciet vai vaļā.

-     Ideāli, čukstēja Ralfs. Tūlīt mēs izmēģināsim aukli. Un viņš klusām atvēra lielāko maisu.

Līdzko aukle bija izvīstīta no maisa un izritināta no metru metriem virves, tā atvēra savu mutes spraugu, un atskanēja spalgs spiedziens. Arvils saķēra au­sis, un arī pārējie neviļus atkāpās pāris soļus atpakaļ.

Aluķēms sakustējās. Bet, kad viņš bija pamodies, viņš saverkšķēja purniņu, klausoties nežēlīgajā spiegšanā, kas nebija apklususi ne uz mirkli, un, pagrie­zies uz otriem sāniem un ar ķepām aizsedzis ausis, līdzīgi Arvilam mēģināja no jauna aizmigt.

-     Ak tu neraža! čukstus šķendējās Ralfs. Izskatās, ka arī aukles spiegša­na vinu itin nemaz neaizkustina…