Monika un mežs

Pag, miers, tagad nav laika niekoties, sacīja Ralfs un atņēma Arvilam spieķīti, par ko viņš nedaudz sabozās.

Monika aizvēra acis un sāka iztēloties pūpēžveidīgo audzētavu.

Vispirms viņa to iedomājās tādu, kāda tā bija bijusi Stāvā kalna virsotnē…

Zemē izplātas žagaru kaudzītes, ligzdiņas… Bet tā vietā, lai redzētu žagaros sadauzīto olu čaumalas, viņa iztēlojās, ka tur glītās rindiņās guļ veselas, baltas oliņas. Tās pieskata lieli, gausi pūpēžveidīgie, bet visam pa vidu skraidelē pa­visam sīciņi baltie «astoņkāji», spiegdami un smiedamies…

Tad viņa domās aizklīda sāņus no audzētavas un iedomājās, ka redz purvu, kāds tas ir pašlaik… Drūma, zilgani pelēka tumsa un dūmakaini miglas vāli virs kārno bērziņu galotnēm… Vizuļojoša malduguns zila, sarkana, dzeltena, vio­leta… Spoži uzzibsnījumi te šeit, te citur… Sniegbaltas spilvu galviņas, spilgtas kā spuldzītes kvēldiegs…

Tad atkal pūpēžveidīgie… Baltas, apaļas oliņas žagaros… Sīciņi, aši mazuļi ar tikko izdiedzētām pseidopodijām… Lielas, lempīgas aukles, kas sargā oliņas no mazajiem…

Un tad viņa bija tur.

Viss bija diezgan līdzīgi, kā viņa bija iedomājusies, vienīgais žagari neatra­dās uz sausām sūnām kā viņdien kalnā, bet uz cinīšiem un starp garās, slapjās zāles puduriem. Mazie pūpēžveidīgie neskraidīja apkārt, bet gulēja uz sausa­jiem žagaru «matračiem» juku jukām starp lielajām «auklēm». Šī audzētava iz­mēros bija daudz mazāka nekā tā, kas bija bijusi kalnos, un tā atradās pļaviņā, kuru visriņķī ieskāva purvi.

Monika piesardzīgi laipoja starp žagaru ligzdiņām, kaut arī zināja viņa va­rētu kaut vai lēkāt pa olu kaudzītēm, vienalga tām nekas ļauns nenotiktu. To­mēr pamēģināt viņa negribēja…

Likās, ka ari lielākā daļa aukļu ir aizmigušas. Tās nekustīgi gulēja kā sastin­gušas, mutes spraugas to galvvidū bija aizvērtas, un pseidopodijas ievilktas ķer­menī. Tās atgādināja lielas, bezformīgas futbolbumbas, no kurām kāds pa pu­sei izlaidis gaisu, pie viena pārkrāsodams tās baltā krāsā… Maziņie savukārt iz­skatījās pēc īstiem pūpēžiem, un Monikai likās ja viņa uz viena tāda uzkāp­tu, tas ar paukšķi pārsprāgtu un pārvērstos dūmu mākonītī…

Kādu brīdi Monika stāvēja un nolūkojās uz audzētavu. Vismaz šeit viss bija kārtībā aluķēmi nebija līdz tai tikuši, un bērnu nāciens nebija bijis veltīgs. Ja vēl tikai viņi spētu atrast uz šejieni ceļu…

Monika pagājās līdz vietai, kur beidzas pļaviņa, un sāka lēnām iet tai apkārt.

Un tad viņa to ieraudzīja. No pļaviņas gāja taka tāda pati līdzena un ap­augusi ar garu zāli kā tā, pa kuru viņi bija gājuši, pirms Bens aizmetās prom purvā. Monika paspēra vienu uzmanīgu soli. Kā tad. Pamats zem kājām bi­ja ciets un stingrs tā patiesi bija īstā taka. Drošības pēc viņa apgāja pļavi­ņai apkārt, bet neviena cita taka no tās nenošķīrās. Acīmredzot ceļš, kas atdalīja Vadātāja purvu no Bezdibenīgajiem akačiem, ar šo pašu pļaviņu ari beidzās.

Monika devās pa taku prom no audzētavas, vienlaicīgi lūkojoties uz visām pusēm, vai nepamanīs savējos. Dīvaini tagad, kad viņa purvā bija nevis pa īstam, bet tikai skatoties ar Aci, krēsla nelikās tik dzija, un malduguns nemir­goja tik spoži. Tīri labi varēja redzēt arī krietnu gabalu prom no takas, un tikai tālāk viss pakāpeniski ietinās miglā, aizklājot skatienam tālākās purva daļas.

Pēc brītiņa Monikai sāka likties, ka viņa kaut ko redz.

Viņa apstājās un ieskatījās uzmanīgāk. Pa kreisi, Bezdibenīgajos akačos, tur, kur no akačiem sāka velties migla, zaigoja tāda kā violeta gaismiņa. Bet atšķirī­bā no malduguns, kas te uzzibsnīja, te atkal nodzisa šī spīdēja nepārtraukti un likās tāda kā plašāka it kā cauri miglai mirdzētu bērziņā iekārts violets lākturis.

Monika samiedza acis, bet neko tuvāk saskatīt nevarēja.

Violetās gaismas mākonītis nekustīgi spidēja cauri miglai, kas tagad bija ne­vis bieza un tumša, bet balta kā sniegputenis.

Monika pagriezās, lai nokāptu no takas un dotos uz gaismiņas pusi, kad ap­tvēra, ka viņai nav līdzi spieķa.

-     Hmm… viņa pie sevis nomurmināja. Laikam spieķis kopā ar Aci ne­varēja šeit nokļūt.

Ļoti piesardzīgi viņa paspēra vienu soli purvā.

Tad otru.

Un tad viņa atcerējās, ka viņas taču patiesībā šeit nemaz nav. Un trešais so­lis jau bija drošāks. Un patiesi likās, ka kājas nemaz negrimst slapjajā purva zālē. Sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa līdzenu ceļu. Sadūšojusies Monika pārgāja pāri kaut kam, kas nepārprotami izskatījās pēc akača. Un atkal tas pats tā vietā, lai akacis sagrābtu viņas kāju un sāktu vilkt viņu savās dzīlēs, viņa pārgāja tam pāri, it kā tas būtu tikai daļa no gludā un stingrā ceļa.

-     Ha! teica Monika un drošā solī devās uz priekšu.

Pēc pāris minūtēm migla viņas priekšā sāka atkāpties, un viņa ieraudzīja sa­vu kompāniju. Ruta, Ērla, Ralfs, Arvils un arīdzan Bens sēdēja uz cinīšiem, sa­springti lūkodamies uz kādu, kas sēdēja zemē pie līka bērziņa. Monika ieskatī­jās uzmanīgāk, un viņas acis gandrīz izsprāga no pieres…

Tur pie bērziņa sēdēja viņa pati… Viņas acis bija cieši aizvērtas, rokas sa­krustotas uz krūtīm, un kājas nedaudz raustījās.