Monika un mežs

Tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk laisties prom no pļaviņas, jo ari pārējie pūpēžveidīgie bija satrakojušies. Cits pēc cita tie modās no miega un pievie­nojās vispārējai spiegšanai, līdz sāka likties, ka te gaudo kādas pārsimts ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un policijas mašīnu sirēnas vienlaicīgi.

Arvils ar mocekļa izteiksmi sejā bija pārklājis ausis ar plaukstām, bet olu gro­ziņš, visu aizmirsts, mētājās turpat zemē. Kad kāds pūpēžveidīgo mazulis, brāz­damies tam pāri, to gandrīz apgāza, Ralfs, kaut ko nikni (spriežot pēc viņa se­jas izteiksmes) saucot Arvilam, paķēra groziņu vienā rokā un maisu ar aukli ot­rā rokā un aizsteidzās prom pa taku. Pārējie viņam steigšus sekoja, jo nupat troksnis jau bija kļuvis tāds, ka tapa par reālu draudu gan viņu dzirdei, gan ve­selajam saprātam…

Gājiens ārā no purva pagāja diezgan mierīgi. Vadātājs, laikam sapratis, ka šo kompāniju kaut kur ievilināt vairs nebūs iespējams, bija licies mierā un ta­gad vilkās viņiem gabaliņu nopakaļ, žēlabaini kaukdams. Pūpēžveidīgo aukle, līdzko viņu iebāza maisā, bija apklususi un ari no mazuļu maisa puses nedzir­dēja ne pīkstiena.

-     Paskat, malduguns šķiet tāda kā blāvāka, ieminējās Monika. Un patie­šām likās, ka uguntiņas vairs nezibinās tik enerģiski kā pirmīt un tagad vieg­li mirdz katra savā vietā.

Kad viņi beidzot sasniedza purva malu, Vadātājam nogaudojot sērīgu atva­du serenādi, pulkstenis bija desmit pāri četriem, bet bija gandrīz tikpat tumšs kā purvos. Debesis klāja tumši pelēki mākoņi, un viss bija kluss un sastindzis.

-     Oho, teica Ērla, pametusi skatienu uz mākoņiem. Drīz sāksies. Tagad labāk ejam ātrāk, citādi līdz naktij mājās netiksim. To paziņojusi, viņa ātrā solī metās pāri klajumam, un pārējie devās viņai pakaļ.

-     Kas te būs? bailīgi ievaicājās Arvils. Tā lielā vētra?

-      Sniegputenis, attrauca Ērla, vieglā riksītī jozdama pāri mellenājiem. Un pamatīgs sniegputenis man jau no rīta bija tādas aizdomas.

Viņi nebija skrējuši ne desmit minūtes, kad pār viņiem sāka plivināties pir­mās sniegpārslas. Tās bija sīkas, baltas un aukstas, bet tūlīt izkusa, līdzko uz­laidās kādam no gājējiem uz deguna.

Un tad vienā mirklī sniegpārslu kļuva pilns gaiss, un tās jau bija lielas un saķepušas. Vēl pēc mirkļa vairs nekā nevarēja redzēt tikai baltas sniega sienas, kas šķita apņemam ikvienu no viņiem. Monika tik tikko spēja saskatīt Ralfu, kaut arī tas gāja taisni viņai pa priekšu. Bet Arvils ieskrēja Ērlai mugurā, kad tā bija pēkšņi apstājusies, ka pat olas nokrakšķēja groziņā, ko viņam bija atde­vis Ralfs.

Ērla saviebusies pamāja, lai visi panāk tuvāk. Sniegs sniga viņai tieši sejā, un uz viņas skropstām un uzacīm krājās sniegpārslas, līdz izskatījās, ka tās vi­ņai ir izbužinātas un sirmas kā Ziemsvētku vecītim.

-     Tagad galvenais ir turēties kopā, Erla sacīja. Man laiku pa laikam būs jāpārbauda virziens pēc kokiem, lai pārliecinātos, ka mēs neesam nomaldīju­šies tādā putenī jau tas itin viegli ir iespējams. Turieties man cieši aiz mugu­ras un pieskatiet viens otru.

-     Labs ir, noteica Ralfs, un Ērla atkal pagriezās un devās tālāk iekšā putenī.

Sniegs krita apbrīnojami ātri, un drīz vien zemi jau klāja pamatīga sniega

kārta. Vēl pēc brītiņa sniegs sniedzās gājējiem jau līdz puslieliem, bez tam vēl sākās vējš.

Tas sākās pavisam pēkšņi ar spēcīgu brāzmu, kas iecirtās bērniem tieši se­jās, piegāzdama tās pilnas ar sniegu un aizķepinādama acis. Brāzma aizdrāzās tālāk, bet tās vietā nāca jauna. No tā brīža tās nemitīgi sekoja cita citai kā viļ­ņi jūrā, un katra devītā bija spēcīgāka un ledaināka par astoņām iepriekšējām. Katru reizi, kad Monika ievilka elpu, viņai likās, ka viņa ieelpo tīru sniegu ar nelielu ledus skaidiņu piejaukumu, un tā nebija patīkama sajūta. Tikai tagad vi­ņa pa īstam apjēdza, ka ir ārkārtīgi pārsalusi. Slapjās drēbes nebija izžuvušas, bet tikai sasalušas, un Monikai likās, ka līdzīga sajūta varētu būt, ja viņa uz kai­las miesas būtu uzvilkusi bruņutērpu un izgājusi ārā ziemas spelgoņā…

Pēc pusstundas iešanas putenis bija izsaldējis gājējiem no galvām ikvienu domu, un viņi mehāniski klumburēja uz priekšu, klupdami pār ieputinātajiem ciņiem, nedomādami ne par ko un tik tikko vilkdami kājas.

Sniegputenis kauca, auroja un gaudoja trakāk par jebkuru Vadātāju, un li­kās, ka tam ir arī daudz lielākas iespējas novest viņus no pareizā ceļa.

Bija vēla pēcpusdiena, un kļuva pavisam tumšs. Violetās lampiņas bērniem. ap galvām gan deva nelielu gaismiņu, bet tā nebija pietiekama. Bez tam tā at­starojās no ikvienas krītošās sniegpārslas, un likās, it kā viņi nevis ietu, bet li­dotu cauri blāvi violetā gaismā mirdzošam sniega mākonim.

Liels bija viņu izbrīns, kad pēc bezgalīgi ilga gājiena, kas, kā šķita, nekad vairs nebeigsies, viņi atdūrās pret Stāvo kalnu, kuram tagad gan varēja redzēt tikai pašu pakāji viss pārējais tinās krītošajā sniegā. Sniegs nu jau bija sapu­tināts bērniem līdz pat ceļiem, un viņi tik tikko virzījās uz priekšu.