Monika un mežs

-     Vadātāju purvā, automātiski atbildēja Meža Veča, un piepeši viņas seja pārvērtās, un viņa aizdomīgi pavērās bērnos. Jūs taču nebūsiet…? viņa ne­ticīgi jautāja, bet tad atmeta ar roku. Nu nē, tas jau nu būtu pārlieku traki…

-     Ko mēs nebūsim? jautāja Monika.

-     Ak, neko! Ēdiet vien, ēdiet…

Bet ēda tikai Ērla. Pārējie bērni saviem šķīvjiem vairs nepieskārās un pazi­ņojuši, ka «šorīt kaut kā nav apetītes», viens pēc otra pameta galdu.

Lejā viņi sakrita atzveltnes krēslos turpat lielajā istabā un ieplestām acīm blenza viens uz otru.

-     Manu dieniņ, man likās, ka es tūlīt sākšu vemt, kad viņa pateica par tām olām, paziņoja Arvils, un, kaut arī pārējie savaikstīja grimases uz viņa pusi, īstenībā viņi bija jutušies tieši tāpat.

-    Jocīgie, kāpēc jūs neēdāt? smējās Ērla, nokāpusi lejā pie pārējiem. Tā taču bija tik garšīga omlete!

Visi šausmās uz viņu lūkojās, it kā nupat būtu uzzinājuši, ka viņa ir kanibāls vai vēl kas ļaunāks.

-     Kā tu varēji ēst kaut ko tādu? pārgrieztām acīm jautāja Arvils. Tu ta­ču nemaz nezini, vai tās nav indigas!

-    Indīgas? smējās Ērla. Ko tu, tā taču ir lielākā delikatese, kāda vien Me­žā dabūjama! Es neatceros, kad pēdējo reizi biju dabūjusi kādas pūpēžveidīgo

olas katrā ziņā tas bija krietni sen. Tās, ziniet, uz ceļa nemētājas…

*

Decembris gāja uz priekšu, un Ruta vairs nedomāja ne par vecmāmiņām, ne par aluķēmiem, bet tikai un vienīgi par sacensībām. Katru dienu viņa cau­ri kupenām brida uz slidotavu un, izgājusi pašā agrumā, kad ārā vēl likās mel­na nakts, viņa pārradās mājās tikai vēlā pēcpusdienā.

-    Nav vērts starp treniņiem nākt mājās, viņa paskaidroja un visu cauru die­nu tupēja slidotavā.

Monika ik dienas gāja pie aluķēma un nesa viņam Mežsarga izlasītos «Me­ža Vēstnešus», paklusām izvilkdama tos no malkas kastes, kur viņš tos same­ta, lai vēlāk nokurinātu krāsnī. Viņa bija no aluķēma uzzinājusi, ka par aluķēmu uzbrukumu viņš patiešām ir izdomājis, lai tiktu no bērniem vaļā. Bez tam aluķēmam nebija ne jausmas par to, ka pūpēžveidīgo mazuļus šurp atstiepuši bērni. Acīmredzot viņš sprieda, ka tie pavisam nejauši gadījušies tuvumā, un nebilda Monikai par to ne vārda. Arī Monika turēja muti ciet, atstādama aluķēmu laimīgā neziņā par viņu jauniegūto ieroci.

Taču par vecmāmiņām aluķēmam bija visai spītīgs uzskats.

-     Ejiet un paņemiet viņas, ja spējat, viņš katru reizi atkārtoja un ne reizi nepiesolījās viņiem palīdzēt.

-    Mēs viņu izmantosim par ķīlnieku, nosprieda Ralfs. Aluķēms apmaiņā pret vecmāmiņām.

-     Bet, ja nu viņi pret vienu aluķēmu izdod tikai vienu vecmāmiņu? rai­zējās Arvils.

-     Nepaliec jocīgs, attrauca Ralfs. Vai nu visas vecmāmiņas, vai arī alu­ķēms paliek pie mums.

Un tad beidzot pienāca divdesmitā decembra rīts.

Sacensības sākās pulksten vienpadsmitos, bet Ruta bija augšā jau sešos, jo bija pamodusies no tā, ka «Ralfa žurka» skrāpējās gar durvju apakšu, un pēc tam vairs nekādi nebija varējusi aizmigt.

Kad Monika pusastoņos uzkāpa augšistabā, viņa ieraudzīja, ka Mežsargs savā gultā vēl arvien krāc, bet Ruta garu ģīmi sēž pie galda un dzer tēju.

-     Ko tu ēdīsi brokastīs? vaicāja Monika, ieskatīdamās ledusskapī.

-     Neko, atbildēja Ruta, un tas stipri vien atgādināja vaidu.

Monika uzmeta draudzenei pārsteigtu skatienu.

-     Kas tev vainas? viņa jautāja. Tu taču nebūsi slima?

-     Nē, nogārdza Ruta un atspieda zodu plaukstās. Būtu bijis daudz labāk, ja es patiešām būtu saslimusi. Man nevajadzēja pieteikties sacensībām… Un viņa palika sēžot un sastingušu skatienu blenžot ārā pa logu.

Monika ielēja arī sev tēju un apsēdās Rutai pretī.

-      Kas par muļķībām, viņa sacīja, pūzdama savā krūzītē. Kas tev uz­nācis? Tu taču slido labāk par visiem.

-     Ne jau nu labāk par Riu, drūmi atteica Ruta. Un tas vispār ir neprāts līst pa vidu mežabērniem, it kā es būtu nezin kāda zvaigzne… Es taču tur ne­iederos!

-     Muļķības! atkārtoja Monika. Tev vienkārši ir lampu drudzis, tas ir nor­māli. Tu taču pati man stāstīji, ka pēdējā laikā tev viss labi padodas gan trīs­kāršais, gan salto.

-     Mjā, bet tas bija treniņos. Tas ir pavisam kas cits.

-     Jā, nu tad jau būs jāļauj Riai vienai pašai plūkt visus laurus, atteica Mo­nika un tikko valdīja smaidu. Teiktais patiešām iedarbojās, un beidzot Ruta no beigtas zivs pārvērtās atpakaļ par dzīvu cilvēku.

-     Nu nē! viņa iesaucās, acīm zibot. Tas nu gan nekad nenotiks! Ejam uzgrauzdēt kādu maizīti, un viņa, piecēlusies no galda, aizgāja sagriezt mai­zi. Monika pie sevis nosmējās vien.

-     Vai zini, ko Ria man reiz paziņoja? Ruta jautāja, kad viņas abas sēdēja un ēda uz restēm ceptās maizītes.

-     Nu, nu?

-     Ka man esot pārāk «cilvēciska» slidošanas maniere un ka Mežaļaudis to augstu nevērtēšot… viņa pasmējās. Pārāk «cilvēciska», ko tu neteiksi…

-     Redzēs, kāds viņai būs ģīmis, kad viņa ieraudzīs tavus «cilvēciskos» trīskār­šos, pasmējās ari Monika, bet to laikam nebija vajadzējis pieminēt, jo Ruta atkal saskāba.

-    Un tomēr man ir tāda sajūta, ka kaut kas nojuks, viņa drūmi sacīja. Es pārāk maz trenējos.