Monika un mežs

-     Ak, tu tētīt… nočukstēja Monika, un pie bērza sēdošās Monikas lūpas sakustējās vienlaicīgi ar viņas teiktajiem vārdiem. Tfu, diez kas nav… Mo­nika nodrebinājās un uzgrieza sev muguru. Tad viņa saprata, ka jāmēģina kaut kā atcerēties, uz kuru pusi jāiet, jo zināja līdzko viņa atgriezīsies, visapkārt atkal būs necaurspīdīgā migla un tumsa, un viss būs jāsāk no sākuma.

Viņa piespieda sevi vēlreiz palūkoties uz to sevi, kas sēdēja pie koka. Sēdo­šā Monika bija pret viņu ar seju. Tieši pretī. Un viens bērziņa līkais zars, kas slīka viņai pār galvu, arī norādīja tieši takas virzienā.

-     Ahā, sacīja Monika un nosprieda, ka ar to arīdzan pietiks. Viņa atkal aizvēra acis, un, kad viņa tās atvēra, vairs bija tikai viena Monika tā, kas sē­dēja zem bērza. Viņa pati.

-     Nu kā?

-     Vai sanāca?

-     Ko tu redzēji? Tu tur kaut ko murmināji, mēs nevarējām saprast, ko!

-     Kā bija?

Monika tikai sēdēja, izbaudīdama to sajūtu, ka beidzot viņa ir tikai viena, un tad palūkojās uz augšu. Jā, tur jau bija tas līkais zars, kam pēc visiem aprēķi­niem bija jāizved viņi atpakaļ uz takas.

-    Taka ir tur, viņa sacīja, pamādama uz priekšu. Pavisam netālu. Un pūpēžveidīgo audzētava ir pāris soļus pa taku uz priekšu. Tur visi ir dzīvi un ve­seli, un olu ir vairāk nekā mēs spējam aiznest.

Visi sajūsmā cits pār citu kaut ko sauca, bet Arvils plaukšķināja, un pat Bens, vispārējās līksmības pārņemts, luncināja asti un smilkstēdams mēģināja nolaizīt Monikai degunu.

-    Brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un kā tu to dari…? viņš vēl domīgi noteica, mulsi kratīdams galvu.

Ilgāk viņi vairs nekavējās un devās prom virzienā, kuru norādīja sīkā bērzi­ņa līkais zars. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi patiešām iznāca uz takas.

-     Oho! atzinīgi iesaucās Arvils. To es saprotu! Žēl, ka tu ar Aci nevarēji paķert ari kādas pāris olas un sīkos, tad mums atkristu viss šis gājiens.

-    Ar Aci neko nevar paķert, paskaidroja Monika. Vai tad tu vari ar acīm kaut ko pacelt? Varbūt tu ar savām acīm cilā hanteles, ko? viņa smējās, bet Arvils joprojām palika nopietns.

-     Es domāju tas tev vēl priekšā. Gan jau iemācīsies tu taču tikai nesen sāki, vai ne?

Visi iesmējās, bet Monika kļuva domīga. Kas zina, varbūt viņa kādreiz tie­šām uzzinās par Aci ko vairāk neviens taču nemaz tā īsti nezināja, kas tā īs­ti bija un ko visu ar to varēja iesākt…

Viņi devās pa taku prom un pavisam drīz tik tiešām iznāca mazajā, apaļajā pļaviņā, kuru izklāja žagari un kur juku jukām gulēja olas un pūpēžveidīgie. Viss bija tieši tā, kā Monika pirms brīža bija redzējusi.

-     Nu, ko, sarosījās Ralfs. Tad tik ķeramies klāt. Tā, viņš sāka izrīkot, mēs ar Rutu un Moniku sasiesim vienu aukli… es domāju, ar vienu mums pie­tiks… Ērla tu sadabū kādus pāris sīkos kādus trīs, četrus. Bet tu, Arvil, ņem grozu un lasi olas.

-     Cik? prasīja Arvils.

-     Ak, nu pielasi šo mazo groziņu un tad jau būs labi, teica Ralfs. Kādas taču jāatstāj arī pašiem pūpēžveidīgajiem.

Un viņi ķērās pie darba. Arvils svilpodams lasīja baltās olas mazajā pītajā groziņā, ko bija dabūjis no Ralfa, bet Ērla savīstīja tīklos vairākus mazuļus. Tie pat nepamodās, kad Ērla tos pacēla un sapiņķēja tīklos, un tad viņa sameta tos audekla maisā. Ralfs, Ruta un Monika tikmēr gūstīja aukli. Labu brīdi viņi stāvēja un lūkojās uz lielajām, baltajām futbolbumbām, domādami, kuru lai ņem, un tad beidzot vienojās par kādu vidēja auguma aukli, kas klusām gulēja tepat pie Rutas labās kājas.

-     Tu turi tīklu gatavībā, bet Monika tikmēr viņu sasies, Ralfs čukstēja Ru­tai. Es viņu turēšu ciet. Viens, divi, trīs sākam! un viņš pieliecies apķēra pūpēžveidīgo, bet Monika nometās zemē un sāka tīt tai apkārt virvi. Ruta ner­vozi stāvēja un mīņājās, gatava mest auklei virsū tīklu, līdzko Monika savu būs padarījusi un Ralfs būs viņu atlaidis no sava ciešā apkampiena.

-     Āāāā…!!! piepeši atskanēja mežonīgs spiedziens, un Arvils gandrīz iz­meta no rokām savu olu groziņu. Pūpēžveidīgais, kuru bija nogrābis Ralfs un kuru patlaban rūpīgi nosaitēja Monika tā, it kā tas būtu smagi ievainots baltais ronis, bija plaši atvēris savu mutes spraugu un tagad ķērca apdullinoši augstās toņkārtās, tā ka Monikai tūlīt sāka pulsēt deniņos. Pa vidu spiedzieniem aukle centās izgrūst pseidopodijas, bet Monika jau bija pamanījusies aptīt ap viņu pā­ris metrus virves, un pseidopodijas tā arī palika neizgrūstas. Laikam samulsu­si par savu neveiksmi, pūpēžveidigo aukle izgrūda tādu kā apjukušu histērisku smiekliņu un tad atsāka parasto spiegšanu.

-    Ak, šausmas, ievaidējās Arvils. Ja mums tas būs jāklausās visu mājup­ceļu, man nāksies pārstādīt ausis…

Lasi olas un neņaudi, teica Ralfs, beidzot palaizdams vaļā notīto pūpēž­veidīgo, lai Ruta varētu tam uzmest tīklu. Kad par virves kamolu pārvērstais pūpēžveidīgais tika ievīstīts tīklā, Ralfs viņu iesvieda audekla maisā, un darbiņš bija padarīts.