Monika un mežs

-     Kā kādēļ? sabozās Monika. Es taču nevarēju pamest Benu, lai viņu vienā mierā ierītu akacis!

-     Ne jau par to ir runa, sacīja Ērla. Kādēļ mums vispār vajadzēja to suni ņemt līdzi?

-     Kas bijis bijis, samierinoši noteica Arvils un iebadīja akacim ar savu spieķi. Še tev, slepkavniek, par to, ka gribēji norīt mūsu sunīti!

-     Un mani… gurdi piebilda Monika.

-     Un Moniku, teica Arvils un vēlreiz iebadīja akacim.

Un tad viņi devās atpakaļ.

Monikai bija tāda sajūta, ka drēbes piesalst pie miesas, un uz tās izveidojas plāna, bet nežēlīgi auksta ledus kārtiņa. Viņa jutās nožēlojami un, uzmetot ska­tienu Benam, kļuva skaidrs, ka ari viņš nejūtas labāk. Lielāko daļu slapjuma no sava kažoka suns gan bija izpurinājis, taču arī tagad viņš izskatījās kā toreiz, kad bija iznācis no dušas.

Kādu brīdi viņi lēnām virzījās uz priekšu cinīti pa cinītim, solīti pa solītim, kad piepeši Ērla apstājās un diezgan samulsušu skatienu paraudzījās visapkārt.

-     Lai jenots mani parauj, ja es zinu, uz kuru pusi ir taka, viņa sacīja.

-     Ko? visi pārējie vienā balsī iebrēcās.

Pirmītējais nejaukais smējējs uz brīdi bija apklusis, bet tagad pēc Ērlas pazi­ņojuma smiekli atsākās no jauna.

-    Hi, hi, hi, skanēja kaut kur no augšas. Ho, ho, ho, rupji ierēcās kāds visiem tieši aiz muguras, bet, kad viņi apsviedās riņķī, tur neviena nebija.

-    Nu ļoti smieklīgi, dusmīgi noteica Ērla. Vai kāds no jums gadījumā ne­atceras, no kuras puses mēs atskrējām?

Visi drūmi purināja galvas.

-     Ho, ho, ho, rēca Vadātājs. Šoreiz skaņa likās nākam no kāda akača vi­ņiem priekšā.

-     Ka tevi jupis, pikti noteica Ērla. Sēž akacī un līksmojas, kamēr mēs te saķeram plaušu karsoni vai vēl ko ļaunāku. Nu, ko, viņa beidzot sacīja, pa­metusi apkārt vēl vienu tikpat mulsu skatienu, kaut kur mums jāiet šā vai tā, tad nu ejam tik uz priekšu.

Viņa lēnām devās tālāk, un pārējie viņai sekoja.

Pa šo laiku bija kļuvis vēl tumšāks. Migla, kas aizsedza skatienam debesis, bija sabiezējusi zilgani pelēcīga un vairs nelaida cauri dienas gaismu. Vienīgais apgaismojums purvā tagad bija zibsnīgā malduguns un spilvu pūkas, kas mir­dzēja košā baltumā. Kaut ko saskatīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, un drīz vien bērni atcerējās par Mežsarga dotajām lampiņām. Aplikusi tās ap galvām, viņi turpināja ceļu lampiņu izstarotās violetās blāzmas apļos. Gaisma nebija spilg­ta, bet pietiekama, lai redzētu, kur spert soli. Protams, nebija ne runas par to, ka viņi varētu iztālēm pamanīt taku tagad viņi taku atrastu tikai tad, ja gluži nejauši uzskrietu tai virsū. Tas bija tikpat kā neiespējami.

Viņi bija gājuši kādu stundu, kad Arvils apstājās.

-     Vai mēs nevaram mazliet atpūsties? viņš jautāja. Ja jau mēs šā vai tā esam nomaldījušies, tad jau vairs nav tik svarīgi, cik ātri mēs kustamies…

-     Tā jau ir, iesmējās Ērla un apstājās, atspiedusies pret kāda līka, tieva bēr­ziņa stumbru.

Ralfs izvilka termosu, kurā kā par brīnumu vēl bija karsta tēja, un kādu brī­di visi klusēdami dzēra to, piekozdami klāt maizītes. Meža Veča tās bija paga­tavojusi varen daudz, gluži kā zinādama, ka tās viņiem būs nepieciešamas.

Monika likās tā kā aizdomājusies un sapņaini košļāja sviestmaizi, iebāzusi savu spieķi kādā spilvu pudurī turpat blakus.

-     Ei, uzmanīgi! pēkšņi iebrēcās Ērla un pakampa viņas spieķi, kurš bija ie­grimis akacī jau līdz pusei. Akači nav tā labākā vieta, kur glabāt spieķus, vai zini…

-     Es domāju… Monika lēnām ierunājās.

-     Āāā… novilka Arvils. Un man likās, ka tu guli…

-     Ko tu domāji? jautāja Ralfs.

-     Mēs te blandāmies kā tādi lamzaki pa šo purvu, bez mazākās iespējas at­rast taku vai pūpēžveidīgos… Monika sacīja. Un man šķiet, ka ir pienācis laiks likt lietā Aci.

-     Au! iesaucās Ruta. Mēs taču bijām pavisam piemirsuši!

-     Bet ko tad tu varētu ar to izdarīt? jautāja Ralfs.

-      Paskatīties uz pūpēžveidīgo audzētavu, es domāju… Un varbūt kaut kādā veidā atrast ceļu līdz mums līdz tai vietai, kur mēs esam pašlaik. Vai mēs bi­jām tālu no tās vietas, kur vajadzēja būt pūpēžveidīgo audzētavai, pirms mēs nogājām no takas? viņa jautāja Ērlai.

-      Patiesībā nē, Ērla atbildēja. Man šķiet, ka mēs bijām tai pavisam tuvu. Bet tagad jau mēs to vairs neuzzināsim…

-     Es tomēr domāju, ka man būtu jāpamēģina, teica Monika, izdzerdama pēdējo tējas lāsi no savas plastmasas krūzītes un nopurinādama no mēteļa maizes drupačas. Galu galā sliktāk jau no tā nebūs.

-     Mjā… noņurdēja Ralfs.

-      Uhūūū…! kāds stiepti iekaucās viņam tieši pie auss, tā ka zēns ieklie­dzies pielēca kājās.

-     Ak, nu aizveries taču… Ērla pikti uzbrēca Vadātājam. Vadātājs kļūst aizvien uzmācīgāks un uzmācīgāks. Un apnicīgāks… viņa vēl piebilda.

Monika noklāja zemē tarbu, kur bija bijušas maizītes, un apsēdās uz tās.

-      Labi, nu tad es sāku, viņa teica. Ja redzat, ka kaut kas neiet tā, kā va­jadzētu, jūs zināt, ko darīt.

-     Kā tad pabikstīsim tevi ar spieķīti, sacīja Arvils un viegli iebadīja Mo­nikai sānā.