Monika un mežs

-     Neliecieties manām, sauca Ērla. Neliecieties manām! Tās ir Vadātāja stabules, un viņš tikai to vien grib, lai mēs izbītos un mestos nost no takas.

-     Tās ir stabules? brinījās Monika. Nu, ja tās ir stabules, tad viņš noteikti pūš tajās pa nepareizo galu… Izklausās vairāk pēc vēja kaukoņas.

-    Savā ziņā tā jau arī ir, atteica Ērla, uz brīdi pārtraukusi dziedāšanu. Va­dātājs plivina gaisu, ja tā var izteikties, šurpu turpu tāpēc ari rodas tādas dī­vainas skanas.

Pa to laiku svelpoņa pieņēmās spēkā un gāzās viņiem virsū kā orkāns. Visi neviļus pieliecās, it kā viņiem pāri sabruktu neredzama siena.

Uz brīdi viss noklusa.

Un tad piepeši no Vadātāja purva puses sāka tuvoties dunoņa. Sākumā tā bija pavisam klusa, bet samērā strauji pieņēmās spēkā un nāca viņiem taisni virsū. Visi meta satrauktus skatienus uz trokšņa pusi, bet skaidrs, ka tur nebija nekā, ko ieraudzīt tikai malduguns zibinājās visās varavīksnes krāsās.

-     Piesargieties, tas ir tikai viens no viņa trikiem, brīdināja Ērla. Nekādā ziņā nekustieties no vietas un nekas jums nenotiks.

Skaņa pieņēmās skaļumā un pārgāja rēkoņā likās, ka viņiem virsū brāžas reaktīvā lidmašīna, bet viņi paši stāv uz skrejceļa un gaida, kad tā pāršausies viņiem pāri…

Monika juta, kā viņu sāk kratīt drebulis nudien, tas bija pat ļaunāk nekā atrasties aluķēmu klintīs. Arvils stāvēja sarāvies, ierāvis galvu plecos un trīcēja, bet Ralfs un Ruta bija aizbāzuši ausis ar pirkstiem.

Un tad trakā rēkoņa pārskrēja viņiem pāri un izgaisa, bet ar to arī pietika. Brīdī, kad tā brāzās viņiem pāri, Bens ar izmisuma pilnu kaucienu izrāvās un aizmetās prom pa Bezdibenīgajiem akačiem.

Visas skaņas bija norimušas, un bija dzirdams tikai, kā Bens elsdams joņo prom pa slapjo purvu.

-     Ben! iebrēcās Monika. Atpakaļ!

Bet Bens nelikās viņu dzirdam un drāzās uz priekšu tādā ātrumā, it kā viņu vajātu vesels bars satrakotu troļļu.

-     Ak, manu dieniņ, novaidējās Ērla. Tā tikai vēl trūka.

Monika izmisusi palūkojās uz pārējiem.

-     Man jāiet viņam pakaļ, viņa sacīja un aizmetās Benam pakaļ.

-     Pagaidi! iesaucās Ērla. Tu noslīksi!

Savukārt Monika izlikās, ka neko nedzird, un lēkšoja pakaļ savam sunim, lēkdama no paugura uz pauguru, izvairīdamās no zemākajām vietām un vie­tām, kas izskatījās pēc akačiem.

-    Gaidiet mani tepat, iesaucās Ērla un, bakstīdama ar spieķi zemē, aizstei­dzās pakaļ Monikai.

-     Kā tad, noteica Ralfs un savukārt devās pakaļ Ērlai, bet Arvils un Ruta, pārmijuši skatienus, sekoja Ralfam.

Suns likās aizlēkšojis jau krietni tālu. Vismaz Monikai tā likās, jo joņot pāri purvam nemaz nebija tik vienkārši. Ik pa brīdim viņai likās, ka viņas kāju sa­grābj kāds akacis, bet, tā kā viņa skrēja ļoti ātri, tad tas īsti nepaguva viņai pie­ķerties, kad viņa jau traucās tālāk. Zābaki bija piesūkušies pilni ar ledusaukstu ūdeni, un visapkārt nejauki smirdēja purva rāva, bet Monika neko no tā visa nejuta, jo domāja tikai par vienu kaut izdotos panākt Benu, pirms viņš vēl nav ierauts kādā akacī.

Pārējie sekoja vēl krietni lēnāk, jo neskrēja uz labu laimi, bet vispirms pārbaudīja ceļu ar spieķi, tādēļ starp viņiem un Moniku attālums arvien pie­auga.

Lēkdama pāri akačiem, Monika pamanīja priekšā kādu melnumu. Tas tā kā nedaudz kustējās, un Monikai likās, ka tieši tajā virzienā bija aizskrējis Bens. Pašu Benu gan vairs neredzēja.

Kad beidzot viņa panāca jocīgo melnumu, izrādījās, ka tas jau ari bija Bens. Vai, pareizāk sakot, puse no Bena, jo otra puse bija pazudusi kādā akacī.

Suns smilkstēja un kārpījās ar priekšķepām, kas vēl rēgojās ārā, cenzdamies atrast kādu stingrāku pamatu, kur pieķerties. Taču pieķerties šeit nebija kur. Visi Bezdibenīgie akači pastāvēja tikai viena vienīga nolūka dēļ lai rautu ļau­dis un dzīvniekus iekšā, nevis lai līdzētu viņiem tikt ārā…

-    Turies! iebļāvās Monika un metās sunim palīgā, taču savā izmisīgajā vēl­mē izglābt Benu viņa aizmirsa pašu galveno gādāt, lai pašai būtu ciets pa­mats zem kājām. Un tā viņa atjēdzās tikai tad, kad jau bija iegrimusi līdz ce­ļiem un juta, ka strauji grimst vēl dziļāk.

Kaut kur blakus atskanēja nejauki spalgi smiekli.

-     Palīgā! iebrēcās Monika, bet smiekli turpināja skanēt un palīgā neviens nesteidzās.

Ērla un pārējie bija vēl labu gabalu iepakaļ viņi vairs nevarēja atļauties ie­grimt akacī un katru soli iepriekš rūpīgi iztaustīja ar spieķi. Bet tas viņus arī-

dzan stipri aizkavēja, jo, kad viņi beidzot sasniedza Moniku un Benu, sunim laukā rēgojās vairs tikai pats purns, bet Monika bija iegrimusi līdz padusēm.

Sākās nikns cīniņš starp bērniem un akačiem, un katrs vilka uz savu pusi. Visgrūtāk klājās ar Benu Rutai nācās iebāzt rokas akacī līdz pat pleciem, lai varētu saķert suni aiz ķepām, kuras jau sen atradās zem ūdens. Pagāja vismaz kādas desmit minūtes, līdz beidzot Monika un Bens bija atbrīvoti no akača ne­gantā tvēriena, un tagad visi elsdami un slapji vieni no ūdens, citi no svied­riem, sēdēja drošībā uz ciņiem un atvilka elpu.

-     Nu vai zini, elsa Ērla. Un kādēļ mums tas bija vajadzīgs…