Monika un mežs

Zem kājām žļerkstēja slapja zeme un zāle, kas likās piesūkusies caur un cau­ri ar purva rāvu, kas devīgi appludināja to no abām pusēm. Kad laiku pa lai­kam kādam no gājējiem kāja iegrima mitrajā zāles pudurī nedaudz dziļāk kā parasti, tūlīt sākās mērena panika, jo nevarēja taču būt pilnīgi drošs par to, vai tas patiešām nav kāds akacis…

Kad viņi uzmanīgi taustījās cauri kārtējam baltajam mākonim, piepeši atska­nēja slāpēta Ērlas balss.

-     Stop! tā teica, un visi apstājās, sastājušies cieši viens otram aiz muguras.

-     Kas ir? vaicāja Monika. Vai esam nomaldījušies?

-     Nē, nē, atteica Ērla. Bet te ir daži rīki, kas mums varētu būt noderīgi. Kļuva dzirdama tāda kā skrapstēšana un grabināšanās, un visi saspiedās vēl ciešāk, lai varētu redzēt, ko Ērla tur dara.

Izrādījās, ka viņa knibinās ap kādu slaiku, līku purva bērziņu, kuram pie

stumbra ar auklām bija apsieta tāda kā spieķu josta. Atsējusi virvi, Ērla palū­dza Ralfam pieturēt pārējos spieķus, lai tie nenogāztos zemē, un pati tikmēr paņēma piecus. Tie bija kārtīgi, stingri sarkankoka spieķi, un Ērla tos tagad iz­dalīja katram pa vienam.

-     Drošības pēc, viņa sacīja. Ja nu tomēr gadās noklīst (protams, cerē­sim, ka tas nenotiks), tad nedrīkst spert ne soli, iekams zeme pirms tam nav kārtīgi pārbaudīta ar spieķi.

Tad viņi devās tālāk. Kad viņi izgāja no baltā miglas mākoņa, apkārtne pie­peši šķita izmainījusies. Virs purviem abās pusēs bija nolaidusies zilgana krēs­la, bet migla bija pacēlusies un pilnībā aizsedza debesis. Tagad viņiem virs gal­vām pletās zemi, balti griesti ar izplūdušu apakšējo malu.

-     Jocīgi… nodrebinājās Monika. Cik diez ir pulkstenis? *

-     Pusdivi, atbildēja Ralfs, paskatījies savā rokas pulkstenī.

-     Bet izskatās, it kā tuvotos vakars, domīgi teica ari Ruta.

-     Purva efekts, sacīja Ērla. Tagad skatieties tikai sev zem kājām, jo, ja nekļūdos, drīz sāks zibināties malduguns.

Arī tagad baltās spilvu galviņas spoži mirdzēja izskatījās, it kā debesu jums būtu apgriezts kājām gaisā un izplājis pāri zemei savus zvaigžņu miljonus.

-     Ārkārtīgi dīvaini, noteica Ralfs.

-     Pagaidi, tas jau vēl nav nekas, sacīja Ērla. Bet, līdzko iezibināsies pir­mā malduguns, mums būs jāsāk dziedāt.

-     Melns krauklis… atkal iedūcās Arvils, un Bens ieņurdējās.

Uz malduguni nebija ilgi jāgaida.

Pirmos zibšņus pamanīja Monika. Likās, it kā kaut kur sāņus kāds mirdzinātu violetu gaismiņu. Monika pameta uz to pusi ašu skatienu, pavisam aiz­mirsusi Ērlas norādījumu uz malduguni neskatīties. Bet, līdzko viņa uz to bija paskatījusies, gaismiņa izzuda, it kā tās tur nemaz nebūtu bijis, un tajā pašā mirklī iemirdzējās pretējā pusē. Tā dīvaini noraustījās Ruta, kas gāja Monikai pa priekšu laikam arī viņa bija ieraudzījusi violeto uzzibsnījumu.

-     Tā, sākas, nomurmināja Ralfs, bet Ērla no priekšas sauca:

-     Neskatieties uz malduguni! Skatieties tikai sev zem kājām!

Bet nupat jau kļuva pavisam grūti neskatīties uz malduguni, jo tā zibinājās visās malās. Arvils gandrīz nolēca no takas, kad kāda sarkana uguntiņa iegailējās tepat pie viņa kājām. Bens šņakstināja zobus un jau gribēja lēkt purvā tvarstīt kaitinošos zibšņus, bet Monika stingri savilka pavadu, turēdama suni cieši sev pie kājas.

-     Sākam dziedāt! nokomandēja Ērla, un visi sāka gaudulīgi vilkt «Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans». Tā kā Ērlai joprojām vajadzēja koncentrēties, lai nenomaldītos no takas, viņas meldiņš neiznāca tik žirgts, kā tam vajadzētu būt, savukārt pārējie pieskaņojās viņai un tā jautrā dziesma pārvērtās žēlabainā kaucamajā gabalā. Pat Bens, savilcis lūpas urskulī, sāka kaukt līdzi sirdi ploso­šus «Aū, aū, aū»…

Tā gaudodami, viņi turpināja lēnām virzīties uz priekšu, un, kaut arī maldugunis zibinājās kā Jaungada uguņošanā, visi pie tām bija vairāk vai mazāk pieraduši un vairs nepievērsa tām uzmanību. Vienīgi Bens vēl laiku pa laikam pārtrauca savus kaucienus, lai uzrūktu kādai uguntiņai, ja tā iemirdzējās viņam zem ķepām.

-     Vai vēl tālu? vaicāja Ralfs.

-      Kāds gabaliņš jau vēl būs… atteica Ērla, ar spieķi iztaustīdama zemi pirms nākamā soļa.

Kad dziesma bija nodziedāta līdz galam, viņi sāka to no sākuma, bet, kad vi­ņi bija tikuši līdz otrajam pantiņam, kaut kas iejaucās pa vidu un nojauca mel­diņu. Bērni cits pēc cita apklusa.

-     Turpiniet dziedāt! sauca Ērla, bet drīz vien viņa dziedāja viena pati.

Pārējie bija apklusuši un mulsi klausījās savādās svelpjošās skaņās, kas viļņ­veidīgi te uzplūda, te atkal atplūda. Nevarēja ari īsti noteikt, no kuras puses ska­ņas nāk vienu bridi likās, it kā tās nāktu no kreisās puses, tad piepeši tās uz­mācās viņiem no mugurpuses, tā ka visi satrūkās un sāka mest pār plecu bailī­gus skatienus, un tad atkal skaņas brāzās viņiem virsū no augšas kā milzu vilnis.

Tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

Bens žēli iesmilkstējās un piespiedās Monikai ciešāk klāt, bet Arvils noraus­tījās ikreiz, kad skaņas gāzās viņiem pāri.