Monika un mežs

Ērla tikmēr bija aizskrējusi labu gabalu gar purva malu, meklēdama robežceļu starp abiem purviem. Beidzot likās, ka viņa to ir atradusi, jo apstājusies viņa kaut ko sauca un māja, lai pārējie nāktu šurp.

-     Lūk, te tas ir, Ērla sacīja, kad visi bija sanākuši.

-     Kur? nesaprata Arvils, izstiepdams kaklu uz priekšu un blenzdams pur­vā, gluži tāpat kā pirms brīža bija darījis Bens. Kur tu te redzi ceļu?

Arī pārējie apmulsuši stāvēja un sarauktām pierēm skatījās uz vietu, ko Ēr­la bija nosaukusi par «robežceļu». Tas patiesi daudz neatšķīrās no pārējās pur­va daļas. Varbūt vienīgi tas bija līdzenāks, un te augošā zāle īsāka, bet tas tad arī bija viss.

-    Ja tu domā, ka mēs te varēsim izlaipot… šaubīgi sacīja Ralfs, joprojām neticigi vērdamies uz «robežceļu».

-     Nāksies, attrauca Ērla. Paši gribējāt nākt šurp, un tā ir vienīgā vieta, kur var iziet starp purviem. Protams, nav jau nekāds lielceļš, bet ko var gribēt…

-     Tu domā, šī ir istā vieta? jautāja Monika.

-     Kā tad, attrauca Ērla. Lūk, pa kreisi tas ir Vadātāja purvs, bet tie pa labi Bezdibenīgie akači. Nav lielas atšķirības starp abiem, vienīgi Bezdibenīgajos akačos patiesi ir daudz vairāk akaču nekā Vadātāja purvā. Tajos nebūtu vēlams iekāpt…

-     Vai tur gadījumā nevar būt čūskas? ievaicājās Arvils, aizdomīgi vērda­mies uz drūmo ainavu sev priekšā.

-     Kā nu ne, līksmi atsaucās Ērla, ielingodama purvā kādu zaru. Bens ie­rējās, bet pakaļ tam neskrēja. Čūsku tur, ka biezs. Varat būt droši ja akacī nesēdēs Vadātājs, tad kādas pāris ūdensčūskas jau nu noteikti.

-     Ej nu ej, iesmējās Ralfs. Ko tad šīs dara akačos?

-    Dzer purva rāvu, nopietni paskaidroja Ērla. Kas var būt labāks par kār­tīgi nostāvējušos purva rāvu?

Ralfs, Monika un Ruta sāka smieties, un ari Arvils šķībi pasmaidīja.

-    Nu ko, sacīja Monika. Ja jau tu esi pārliecināta, ka šis ir īstais ceļš, tad ejam tik uz priekšu.

-     Pareizi, nav ko čammāties, piekrita Ralfs un jau gribēja pirmais doties ceļā, kad Ērla pasauca viņu atpakaļ.

-    Pag, pag, nesteidzieties. Tagad galvenais ir tureties cieši citam pie cita un nekur nenoklīst. Es iešu pa priekšu. Un atcerieties neskatieties uz malduguni un neklausieties to stabuli…

-      …un neēd to augli, murmuļoja Arvils.

-     Ko? nesaprata Ērla.

-     Neko, atteica Arvils.

-     Un ko mēs dziedāsim? pavaicāja Ruta, un Ērla iesita sev pa pieri.

-     Ak vai! Biju pavisam aizmirsusi! Patiešām, ko mēs dziedāsim? Mēs taču noteikti nezinām vienas un tās pašas dziesmas.

Visi sāka nopietni domāt.

-    Aiz upītes saule lēca… uzsāka Ruta, bet Ērla kratīja galvu nē, nē tādu dziesmu vina nezinot.

-     Opsā rillā jēra vilnā… nelabā balsī iebrēcās Ralfs, tā ka visi salēcās, bet Bens nikni ierējās.

Ērla smējās.

-    To tu varēsi dziedāt, lai aizbaidītu Vadātāju, viņa ķiķināja. Bet nē tā­du dziesmu es arī nezinu. Un kā būtu ar «Kādā dienā pērnajā sienā…»?

-     Nē, nē… visi purināja galvas, bet Benam šī dziesma laikam bija iepati­kusies, jo viņš sāka lēkāt un klabināt zobus, kamēr aste griezās uz riņķi kā pro­pelleris.

-     Melns krauklis un balti miroņu kauli… zemā balsī dūca Arvils, izklausī­damies pēc apreibušas kamenes.

Šoreiz uz viņu tā savādi paskatījās ne tikai Ērla, bet ari visi pārējie.

-     Kas tad tas? aizdomīgi prasīja Ralfs. Tādas dziesmas taču nemaz nav!

-     Bet varētu būt… noslēpumaini noteica Arvils.

-      Labi, tad, kad tu būsi izdomājis tālāk par pirmo rindiņu, mēs labprāt šo dziesmu iemācīsimies, iesmējās Monika. Tikai tev būs jāpagaida, kamēr es būšu apsaldējusi balssaites, jo parasti man tāda dūkšana diez ko negrib izdoties…

-     Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans… iedziedājās Ruta.

-    Kur tu teci, kur tu teci, gailīti mans… pievienojās Monika, Ralfs un Arvils.

-     No ritina agrumā, no ritina agrumā…? nu jau viņi auroja visi pieci, jo bija iesaistījusies arī Ērla.

-    Oho, oho! viņa līksmi iesaucās. Tad redz, kas ir visu dziesmu dziesma, ko zina gan Mežā, gan uz Zemes kas to būtu domājis?!

Tagad, kad dziedamā dziesma bija noskaidrota, viņi beidzot varēja doties purvos, un to viņi arī darīja Ērlai ejot pa priekšu un pārējiem zosu gājienā vi­ņai sekojot. Beidzamā gāja Monika ar Benu, un suns visu laiku meta visapkārt

tramīgus skatienus, it kā ilgodamies nokļūt atpakaļ mellenājos, kur zem kājām ir stabils pamats un uz abām pusēm nepaveras bezgalīga slīkšņa.

Ieejot purvā, viņus apņēma migla.

Tagad tā vairs nebija blāva un nenozīmīga, kā bija izskatījies no ārpuses. Ik pa brīdim, ieejot kādā biezā, baltā mākonī, nevarēja vairs saredzēt pat savas kājas. Tādos brīžos Ērla bridinoši iesaucās, liekot visiem apstāties, un viņi sa­devās rokās un turpināja ceļu lēnītiņām un uzmanīgi. Bet pat balss skaņas šā­dā miglas mākonī skanēja slāpēti, itin kā tiktu runāts caur spilvenu.