Monika un mežs

-     Izmantoju vecum vecās patiesības, pasmējās Ērla. Re kur šim pašam kociņam, viņa sacīja, pamādama uz mazo bērziņu, vairāk zaru ir vienā pu­sē. Redzat?

Visi uzmanīgi aplūkoja kociņu un patiešām likās, ka vienā pusē tam ir bie­zāks zaru vijums nekā otrā pusē.

-     Tur būs dienvidi, sacīja Ērla. Bet te, kur ir plikāks, te ir ziemeļu puse. Tagad galvenais ir laiku pa laikam pārliecināties, ka mēs ejam pareizi, un Vadā­tājs varēs kaut vai no ādas izlīst, bet no saviem purviem viņš mūs vairs nenovirzīs.

-     Vai tad ar kociņiem vien pietiks? šaubījās Ralfs, iedams pakaļ Ērlai, kas tagad droši devās uz priekšu, ik pa brīdim pamezdama acis uz kociņiem un at­zinīgi pamādama ar galvu.

-      Ir jau vēl šis un tas, viņa attrauca. Piemēram, mēness suņusēnes… Vienmēr sliecas uz dienvidiem… un viņa noliecās pie kāda sārti mirdzošu suņusēņu čemura, kas bija kļuvis pavisam blāvs, bērniem pienākot tuvāk. Tie­šām, suņusēnes likās it kā sasvērušās uz vieniem sāniem, itin kā spēcīgs vējš tās turētu noliektas vienā virzienā.

-    Un vēl melleņciršļu alas… viņa teica, noliekdamās pie kāda kupla mel­leņu cera un pašķirdama to. Ahā! Redz kur viena ir… Nāciet šurp! viņa pa­sauca, un visi saskrēja skatīties.

Zemē pie melleņu cera pašām saknēm rēgojās mazītiņš, nedaudz ieslīps alas caurums, kas atradās tādā kā nelielā paugurā, kā zemes uzbērumā.

-     Tas caurums ir vienmēr paugura dienvidu pusē, jo melleņciršļiem nepatīk, ja to alas izpūš aukstais ziemelis. Kaut gan kuram gan tas patiktu…

-     Kas tie par melleņciršļiem? ieinteresējās Arvils. Vai tie ir tikai pie jums, vai ari pie mums?

-      Man šķiet, tie ir sastopami tikai Mežā, atteica Ērla. Un tikai mellenājos tāpēc tos ari sauc par melleņciršļiem. Tie izskatās pēc mazitiņām pelī­tēm, bet ar gariem deguniem un garām, pūkainām astēm. Tādi samērā jauki radījumi. Klabiķu delikatese…

-     Klabiķi tos ēd? brīnījās Arvils.

-    Ja noķer, teica Ērla un paraustīja plecus. Saprotams, tie ir tik ļoti sīki, ka klabiķiem no augšas ir grūti tos pamanīt tāpēc ari tie skaitās tāds gardums.

-     Kā tu to visu zini? brīnījās Arvils.

-     Nu kaut ko taču mums arī māca, attrauca Ērla.

-    Neesmu gan manījis, ka tu ietu skolā, blenzdams kaut kur sāņus, klusām novilka Arvils. Ērla pasmējās.

-     Ak, es mācos gan, viņa attrauca. Bet man sakarā ar treniņiem mācī­bu grafiks nav tik noteikts. Bieži vien mācības iekrīt pēcpusdienās, citreiz arī sestdienās vai svētdienās kā nu kuro reizi…

-     Fu! iesaucās Arvils un saviebās. Es nu gan negribētu mācīties sestdie­nās un svētdienās!

-     Nezinu, Ērla paraustīja plecus. Es jau esmu pieradusi, ka mācos tad, kad ir laiks un vēlēšanās. Galvenais ir laicīgi nokārtot visus pārbaudījumus, bet tas, kad un kā mācīties, ir katra paša ziņā.

Gājiens pāri līdzenumam bija vienmuļš.

Ja arī Vadātājs joprojām slaistījās kaut kur tuvumā, bērniem par to nebija ne jausmas, jo viņu nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt, nedz ari kā citādi sajust.

Ziemas saule nekādi nespēja iesildīt dienu, un joprojām bija tikpat vēss kā no paša rīta. Brīžiem pat likās, ka kļūst vēl aukstāks, jo laiku pa laikam sals gluži manāmi ieknieba degunā. Bāli pelēkās debesis pamazām kļuva vienmē­rīgi tumšākas tās bija aizklājuši biezi, ar sniegu piebāzti mākoņi, kas izskatī­jās tikpat resni un pūkaini kā Ralfa šinšillas vēders. Saule, tā ari nespējusi uz­rāpties nez cik augstu debesu jumā, atkal laidās lejup, it kā to kāds vilktu aiz aukliņas un tā būtu par vārgu, lai pretotos.

Kad pulksten vienos bērni beidzot sasniedza purvus, bija kļuvis dīvaini krēs­lains. Pat gaiss šķita pelēks un pūkains, it kā sniegs tūlīt pat varētu sākt mate­rializēties turpat ne no kā, bet debesis bija kļuvušas pelēcīgi melnas.

-     Oho, tie tik ir purvi! apbrīnas pilnā balsī iesaucās Ralfs, vērdamies uz priekšu. Tagad mellenāju vietā līdz pat apvārsnim pletās paugurains, zāles un spilvu klāts klajums, kur vietumis auga sīciņi bērziņi, vēl kalsnāki un vārgulīgā­ki nekā līdz šim redzētie.

Pāri purviem klājās migla.

Tagad, skatoties no purva malas, tā likās bāla, plāna un raustīga, kas te pacēlās, te atkal nolaidās, ietīdama kādu akaci vai šņurkainu bērziņu baltā mākonī. Vēl arvien koši baltie spilvu pikuči kā izbārstītas vates pikas šūpojās virs akačiem, mānīgi aicinādami nākt tuvāk un saplūkt kādu pūku klēpi spilvenam…

-    Kā te var saprast, kur starp tiem purviem var iziet? brīnījās Monika, klaiņādama gar purva malu. Izskatās, ka te ir viens vienīgs milzīgs čūkslājs…

Bens ieņaukstējās. Kaut kas viņam šeit pagalam nepatika. Pastiepis kaklu, viņš bridi vērās miglā un tad sakampa zobos kādu spilvas balto piciņu, bet pa­garšojis tūlit to ari izspļāva.

Ben, fui! iesaucās Monika, kamēr Bens stāvēja un rīstījās acīmredzot kāda spilvas pūka viņam bija ieskrējusi nepareizajā rīkles daļā… Nāc, es te­vi piesiešu, viņa aicināja, un Bens labprāt ari ļāva piesiet savai siksniņai pa­vadu. Tā tomēr bija drošāk…