Monika un mežs

Kādu minūti Ērla stāvēja, lūkodamās visapkārt un vērdamās debesīs, kur kā spoža ripa cauri pelēcīgajiem mākoņiem spīdēja baltā ziemas saule. Meitene mēģināja saprast, uz kuru pusi tad īsti jāiet. Beidzot likās, ka tas viņai ir skaidrs, un viņa, pamājusi, lai visi viņai seko, devās pāri mellenājiem tajā virzienā, kur, viņasprāt, bija jābūt purviem.

Bens jautri skraidīja šurpu turpu, ik pa brīdim ieklupdams ar zobiem kādā melleņu pudurī, kur kā melnas, sačervelējušās podziņas vēl bija saglabājušās mellenes no pērnās vasaras.

Uzsākot gājienu pāri Sīko koku audzei, Ralfs iemeta skatienu pulkstenī, lai kaut nedaudz orientētos laikā. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit.

Gājiens pāri klajajam laukam, kur auga tikai jaunie kociņi, bija diezgan vien­muļš. Visi gāja raitā solī, lai sasildītos, taču deguni un roku pirksti, kaut arī vi­siem rokās bija cimdi, sala tik un tā. Ap pulksten pusdivpadsmitiem Ruta iero­sināja tējas pauzi, un visi tam labprāt piekrita.

-     Re kur celms, iesaucās Arvils.

Patiesi, izskatījās, ka kaut kad agrāk te ir audzis viens brangs koks, jo līdze­ni nozāģētais celms bija vismaz metru plats. Tā virsmā bija skaidri saskatāmi gadskārtu gredzeni, un Arvils metās tos skaitīt, taču ikreiz, kad viņš bija ticis līdz septiņdesmitajam vai simtajam gredzenam, skaits nojuka, un beidzot viņš likās mierā.

Ruta un Monika uzklāja uz celma Meža Večas dotās salvetes un salika uz tām termosus un maizītes. Kad viņi bija ieturējušies un jutās daudz labāk, kar­stajai tējai sildot vēderus, varēja atkal doties ceļā.

Pulksten divpadsmitos Ralfs sāka mest nemierīgus skatienus uz visām pu­sēm, līdz to pamanīja arī pārējie.

-     Kas tev ir? jautāja Ērla. Ko tu tā skaties?

-     Vai tu neteici, ka pāri šim klajumam jāiet apmēram pusotru stundu? Ralfs vaicāja, joprojām lūkodamies uz visām pusēm.

-     Jā. Un tad?

-     Mēs jau ejam pusotru stundu, sacīja Ralfs, bet neizskatās, ka mēs kaut kur būtu nonākuši, vai ne?

Ērla samulsusi apstājās. Arī pārējie pēc Ralfa vārdiem uzmanīgi palūkojās visapkārt, bet nebija jau nekā, ko redzēt. Visur pletās tas pats mellenāju un at­sevišķo sīko kociņu līdzenums, un nelikās, ka kaut kur, cik tālu vien sniedzās skats, varētu būt kaut kas cits, piemēram, purvs…

Bens, nesaprazdams, kāpēc visi piepeši apstājušies, pieskrēja pie Monikas un, mēli izkāris, aicināja doties viņu tālāk.

-     Tu esi pārliecināts, ka mēs ejam pusotru stundu? Ērla vaicāja Ralfam.

-     Kā tad, tas atteica. Kad mēs sākām iet, bija pusvienpadsmit, un tagad ir divpadsmit. Tas nu ir skaidrs kā diena.

Ērla palūkojās uz sauli un sarauca pieri.

-     Ņjā… viņa noņurdēja. Savādi gan… Ko lai dara paiesimies vēl.

Un visi atsāka gājienu, Benam lēkšojot pa priekšu.

Viņi bija gājuši vēl kādu pusstundu, kad Ērla apstājās kā zemē iemieta, un Monika, kas bija gājusi Ērlai cieši aiz muguras, gandrīz uzskrēja viņai virsū.

-     Sasodīts! teica Ērla. Tā tikai mums vēl trūka!

-     Kas ir? bažīgi vaicāja Monika, skatīdamās visapkārt. Nekā jauna nema­nīja vēl arvien viņiem apkārt pletās tā pati nemainīgā ainava.

-      Paskatieties tur, teica Ērla, pamādama pa kreisi. Un tad viņi to ierau­dzīja. Tas bija tas pats lielais celms, pie kura viņi pirms brīža bija dzēruši tēju. Tagad visi pieskrēja tam klāt.

-     Tu domā, tas ir tas pats? jautāja Arvils.

Ruta pieliecās un kaut ko pacēla no zemes. Tā bija neliela, balta, plāna pa­pīra strēmelīte. Nebija šaubu tas bija salvetes stūrītis, un šis patiešām bija tas pats celms.

Ērla kaut ko noburkšķēja un, apsēdusies uz celma un iespiedusi zodu plauk­stās, pikti raudzījās tālumā.

-     Vai mēs esam apmaldījušies? bailīgi jautāja Arvils, apsēzdamies viņai blakus.

-     Apmaldījušies? izklaidīgi atkārtoja Ērla. Izskatījās, ka viņa domā par ko citu. Nē, nē apmaldījušies mēs neesam, es ļoti labi zinu, kur mēs atrodamies.

-     Kas tad? Uz priekšu taču mēs arī neesam tikuši? ieminējās Ruta.

-     Tur jau ir tas joks! Mēs neesam apmaldījušies, bet arī uz priekšu mēs ne­tiekam! sašutusi iesaucās Ērla. Tas ir sasodītais Vadātājs! Mēs pat vēl ne­esam tikuši līdz purviem, kad viņš jau sāk mūs vazāt aiz deguna… Tagad mums vajadzēs divreiz vairāk laika, lai tiktu līdz purviem tik daudz laika jau esam pazaudējuši… viņa šķendējās.

-     Ko lai iesāk? jautāja Monika. Vai tagad viņš mūs visū laiku vazās uz riņķi? Nesaprotu, pēc kā te vispār var orientēties… viņa mulsi teica, raudzī­damās visapkārt. Vieni vienīgi mellenāju ceri un sanīkuši kociņi…

-     Nē, nē! iesaucās Ērla. Tagad, kad es zinu, kas par lietu, viņš mūs vairs neapmuļķos! Vadātājs var vadāt mežaļaudis tikai tik ilgi, kamēr viņi to nav ap­tvēruši tā kā tagad. Bet, līdzko ir skaidrs, kas par lietu, viņam vairs nav ne­kādas varas. Šie paši sanīkušie kociņi mums palīdzēs… viņa sacīja un piecē­lās kājās. «Tā, tā…» viņa murmināja, uzmanīgi aplūkodama kādu sīku bērziņu. Mums ir jāiet uz dienvidiem… labi, labi…

-     Ko tu dari? nesaprašanā jautāja Ruta.