Monika un mežs

Peļu lācītis tur sēdēja un pamazām nomierinājās. Acīmredzot sēņu iedarbī­ba būra iekšieni nesasniedza varbūt polārkrūkļa miza tomēr aizturēja ne tikai siltumu…

Peļu lācītis kā kaķis ievilka nagus atpakaļ ķepu spilventiņos un apsēdās uz būra gridas, domīgi pluinīdams savas baltās auss galiņu. Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot, kur īsti atrodas, bet tad atguvies sāka lūkoties uz visām pusēm…

Droši vien meklē akmeni, nodomāja Monika.

Kādu bridi peļu lācītis griezās uz riņķi, bet nebija jau daudz, kur meklēt. Tad viņš metās pie durvīm un iebumsījās tajās. Bet durvis, protams, bija un palika ciet. Mazu brītiņu peļu lācītis gaidīja un kaut ko uzsauca, bet, kad neviens vi­ņu ārā nelaida, viņš kļuva nikns acīmredzot saprata, ka ir ticis piekrāpts.

Monika, kodīdama lūpu, stāvēja pie būra un gaidīja, kas nu būs.

Un tad peļu lācītis sāka augt. Viņa ķepas pastiepās, un baltā, mīkstā spalva no tām izgaisa, turpretī ausis sarāvās un kļuva mazākas, kailas un spicas. Aiz­vien vairāk viņš sāka līdzināties aluķēmam un drīz vien kļuva tik liels, ka pie­pildīja visu būri un atspiedās pret tā sienām. Taču būris bija izturīgs un pat nenokrakšķēja, savukārt aluķēmam laikam sāka spiest, jo viņš kļuva atkal mazāks, līdz pārvērtās atpakaļ par peļu lācīti. Tad viņš uzmanīgi nopētija visas sienas un elpojamo režģi, bet acīmredzot tas nebija tāds, pa kuru viņš varētu izlīst, lai par ko viņš ari nepārvērstos, jo nopūties aluķēms atkal apsēdās uz būra gridas un drūmi vērās uz sevi spogulī.

Monika jutās pavisam neomulīgi, jo viņai, saprotams, likās, ka tas raugās viņai tieši virsū.

-      Laid mani ārā! piepeši iebrēcās Musis jeb aluķēms, tā ka Monika at­sprāga nost.

-     Kā tad… viņa nomurmināja. Lai tu mani saplosītu mazos gabaliņos? Gaidi vien…

Acīmredzot skaņa patiešām nonāca līdz būra iekšienei pavisam brivi, jo, kaut arī Monika bija runājusi pavisam klusi, aluķēms, kas atkal izskatījās pēc peļu lācīša, bija viņu sadzirdējis.

-     Protams, ka netaisos tevi saplosīt mazos gabaliņos… viņš sapīcis teica. Bet tu mani piekrāpi. Es nezinu, kā tev ir kļuvusi zināma teiksma par dimantu ciltstēvu, bet tas nedod tev tiesības spundēt mani šajā kastē. Laid ma­ni ārā!

Monika bija sabozusies.

-     Es esot tevi piekrāpusi! viņa aizvainoti izsaucās. Un kurš bija tas, kurš visu laiku mēģināja man iestāstīt, ka esot peļu lācītis, kas sēdējis gūstā pie briesmīgajiem aluķēmiem…

-     …troglodītiem, aluķēms-Musis viņu izlaboja.

-    .. .un kuru tie tagad vajājot cauri visam Mežam! Monika nobeidza. Smiek­līgi! Un ja vēl padomā, ka es tev noticēju!

-     Tas bija nepieciešams, aluķēms-Musis paskaidroja.

-     Kādēļ? vaicāja Monika. Lai dabūtu mūs projām? Tad jau visi tavi pū­liņi ir bijuši veltīgi nekur prom mēs neiesim, iekams nebūsim atdabūjuši sa­vas vecmāmiņas, kuras jūs tik nelietīgi turat iespundētas savās pretīgajās, tum­šajās alās!

Aluķēms-Musis sāka vaicāt, kā viņa zina kaut ko par viņu alām, bet palika bez atbildes, jo Monika jau bija metusies skriet uz mājām, lai paziņotu jaunu­mus pārējiem.

Sapratis, ka ir palicis viens, aluķēms vēlreiz paraustīja būra durtiņas un, kad tās joprojām izrādījās ciet, atkal apsēdās uz grīdas, blenzdams augšup uz elpo­jamo režģi.

-     Nu tā, viņš pie sevis noteica. Brīnišķīgi! Tagad viņa ir mani pametusi vienu šajā suņusēņu apsēstajā kastē… Lai vai kā… viņš noņurdēja, atguldamies zemē un saritinādamies kamoliņā, …vismaz šeit ir silti, un viņš nolē­ma nedaudz nosnausties, jo neko citu jau darīt nevarēja…

Kad Monika pārradās mājās, visi pusdienas jau bija paēduši, un Meža Veča nokopa galdu. Mežsargs vēl arvien sēdēja pie sava tukšā šķīvja un likās iegri­mis kaut kāda pergamentam līdzīga vīstokļa pētīšanā, kas laikam bija vietējā Meža avīze.

-     Mežaļaudis viņpus Platās upes ziņo par vairākām izpostītām pūpēžveidīgo dabiskajām audzētavām, viņš sacīja. Re, viena no lielākajām tā, kas atro­das netālu no Klejojošo krūmu audzēm, atrasta pamesta, kad mežaļaudis gā­juši papildināt savus pūpēžveidīgo krājumus pagājušajā ceturtdienā. Neesot pa­likušas nevienas veselas olas, un visi pūpēžveidīgie acīmredzot izklīduši pa tu­vējo apkārtni. Tuvumā slaistījušies pāris klabiķi, bet visumā domā, ka vainīgi tomēr nav viņi… un viņš atkal iegrima kādā rakstā.

Monika bija devusies pāri istabai, lai kāptu uz apakšstāvu, bet tagad ap­stājās un ieklausījās. Meža Veča, ieraudzījusi Moniku, uzlika uz galda tīru šķīvi.

-     Kur tu biji? viņa jautāja. Parasti tu gaļas pankūkas nemēdz nokavēt…

-     Biju Mežā, atteica Monika, apsēdās pie galda un uzlika sev pankūkas. Tās gan bija nedaudz atdzisušas, bet vienalga garšoja dievīgi Meža Veča zi­nāja, kādām jābūt kārtīgām gaļas pankūkām.

-     Skaidrs, ka Mežā… nosmīkņāja Meža Veča. Kur gan vēl tu būtu varē­jusi būt…

-     Kāpēc tad prasi? pil­nu muti attrauca Monika, bet tad Meža Veča pamanī­ja Monikas saskrāpētās ro­kas un iepleta acis.

-       Ko tad tu tajā Mežā darīji? Ķerstīji jenotus kai­lām rokām, vai?