Monika un mežs

-     Pag, pag, viņa iesaucās. Nerunājiet visi reizē! Kas jums noticis?

Bērni apklusa un, sašutumā raukdami pieres, raudzījās uz Meža Veču. Bei­dzot ierunājās Ralfs.

-     Mēs tomēr negribam vēl doties atpakaļ, viņš sacīja. Galu galā mums bija paredzēti septiņi mēneši nu tad tos septiņus mēnešus mēs arī gribētu pa­likt mazums, kas var atgadīties… Varbūt vecmāmiņas pasprūk vai kas tamlī­dzīgs… Bez tam, ja mēs tagad atgriezīsimies, mums drīz būs jāiet uz skolu…

-     Es nekur nevaru atgriezties! izbijusies sauca Ruta. Vai tu esi aizmir­susi, ka man divdesmitajā decembrī ir sacensības? viņa uzbrēca Meža Večai.

Meža Veča pasmējās.

-     Neesmu, neesmu aizmirsusi, viņa atteica. To jau nemaz tik viegli ne­var aizmirst, ja tu ik dienas no rīta līdz vakaram par to vien runā… Labs ir, tad tā arī darīsim jūs paliksiet, kā bija paredzēts, līdz februāra vidum… Bet jūsu vietā es nekādas īpašās cerības nelolotu…

-    Ja vien viņi tās vecmāmiņas izvilktu ārā… domīgi sacīja Mežsargs. Bet, ja viņi tās arvien turēs savās klinšu alās, mēs neko neizdarīsim tur ir pilnīgi neiespējami tikt klāt…

Meža Veča iesvieda krāsns mutē vēl pāris malkas šķilas un tad, noslaucījusi rokas priekšautā, teica, ka iešot ārā pabarot vistas. Kopš Ērla pirms kāda lai­ciņa bija viņai sagādājusi īpašo jenotu slēdzeni, ar jenotiem nebija bijis vairs nekādu problēmu. Bez tam vistas pamazām bija nomierinājušās un atkal at­sākušas dēt. Meža jenoti bija aplauzuši nagus, mēģinādami atmūķēt jauno at­slēgu, un arī Rutas jenots reizēm slamstījās gar vistu būri, bāzdams nagus slē­dzenē, bet, lai arī kā viņi ap to noņemtos, slēdzene kā bija, tā arī palika cieši aizslēgta…

Tagad, kad bija pārradies Mežsargs, Meža Veča pārvācās uz «tukšo» istabu apakšstāvā, par lielu nepatiku Ralfam, jo tas nozīmēja tikai vienu Ruta ar vi­su savu «aparatūru» un nemainīgo daiļslidošanas finālu pārvāksies uz lielo ko­pējo istabu, kā arī notika. Bens savukārt par to bija lielā sajūsmā un, asti lun­cinādams, lodāja ap magnetofonu kā jenots ap vistu būri, līdz Ruta neizturēja un paslēpa magnetofonu skapī, izņemdama to tikai tad, kad tas bija pilnīgi nepieciešams iepriekš pārliecinājusies, ka Bens ir kaut kur tālu projām…

Kādu dienu Ērla atstiepa kaut ko lielu un viscaur lupatās ievīstītu… Mežsargam un Meža Večai nemanot, viņai izdevās to nostiept lejā un pa­slēpt Ralfa un Arvila istabā, uz kurieni tūlīt pat atskrēja arī Monika un Ruta. Ērla elsdama iesvieda savu nešļavu Arvila gultā un, iesaukusies: «Tadā!!!», no­rāva lupatu pārsegu.

-      Aluķēmu slazds, viņa lepni paziņoja, norādīdama uz dīvaino priekš­metu, kas visā savā godībā stāvēja Arvila gultā.

Visi, un it sevišķi Arvils, vērās uz to ar zināmām aizdomām. Aluķēmu slazds izskatījās patiešām dīvains. Tā bija paliela četrstūraina kaste, kuras vienu sienu veidoja stikls, bet pārējās trīs sienas un griestus kaut kāds

neparasts, necaurspīdīgs materiāls. Vienas sienas augšmalā bija smalks stiepļu režģis «ventilācijai», kā paskaidroja Ērla.

Ralfs, piebāzis pie kastes degunu, to no­pētīja un tad paklauvēja pa kastes sienu. Atskanēja slāpēta skaņa, it kā viņš būtu piesitis dīvāna atzveltnei.

Polsterējums, paskaidroja Ērla. Pat ja mēs viņu turēsim ārā, viņš ne­nosals, jo kaste iztapsēta ar siltumaizturošo polārkrūkļa mizu.

-               Kas tas par polārkrūkli? iesmē­jās Ralfs.

-              Tāds krūms, sacīja Ērla. Izska­tās pēc parastā krūkļa, bet tā mizai piemīt dažas labas īpašības tā aiztur siltumu, tā ka pat meža zvēri to bieži izmanto savu migu siltināšanai ziemas laikā. Tas arī mums palīdz polārkrūkli sazīmēt tam bieži vien apakšdaļā ir noskrāpēta miza.

-               Vai tas polārkrūklis laiž cauri ska­ņu? jautāja Ralfs.

-                                                                                                     Kā tad, apgalvoja Ērla. Tas aiztur tikai siltumu, tāpēc arī režģis ir pārklāts ar polārkrūkļa mi­zas izvilkumu. Bet skaņas tas laiž cauri visā pilnībā tā ka, ja mēs gribēsim izmēģināt uz aluķēmu kādu pūpēžveidigo, tas dzirdēs vi­sas viņa spiedziena toņkārtas…

Tas ir labi, sacīja Ralfs. Un kam domāti tie āķīši? viņš vaicāja, norādīdams uz āķiem gar būra ārmalām.

-    Tur mēs iekārsim kastes ar mēness suņusēnēm, Ērla paskaidroja. Mums vajadzēs sastādīt tur apkārt krietni daudz sēņu citādi taču mēs nevarēsim tam būrim ne tuvoties.

Būra vienā sienā bija ierīkotas durtiņas, kam priekšā karājās pamatīga slē-

dzene. Ērla paskaidroja, ka tā ir jenotdrošā slēdzene, jo ja būris stāvēs Me­žā, ir pilnīgi skaidrs, ka kādam jenotam sagribēsies ap to paniekoties…

-     Kāpēc viena siena ir no stikla? brinījās Arvils, blenzdams cauri sienai būrī.

-     Vai tad tu nesaproti? izsaucās Ralfs. Skaidrs, ka tāpēc, lai mēs re­dzētu, ko aluķēms tur iekšā dara, kamēr mēs eksperimentēsim ar pūpēžveidīgajiem!

-     Tieši tā! piekrita Ērla. Bez tam tā siena ir caurspīdīga tikai no ārpu­ses. Aluķēmam tur iekšā tā izskatīsies pēc spoguļa, tā ka viņš mūs nemaz ne­redzēs un nevarēs zināt, kurā brīdī mēs viņam tuvosimies. Un viņš nevarēs blēdīties…