Monika un mežs

-     Ērla teica, ka te kaut kur esot tāds kā atbīdnis, viņš teica, joprojām iz­taustīdams būri. Ā, tepat jau tas būs… to teikdams, viņš izplēsa pāris suņusēnes un parāva nelielu, tikko manāmu puļķīti. Tūlīt no būra sienas izbīdījās neliela atvilktnīte, kurā Monika salika pankūkas un maizi. Ralfs iestūma atvilktnīti atpakaļ sienā. Cauri stiklam varēja redzēt, kā aluķēms metas pie atvilktnītes un izpēta tur saliktās ēdamlietas. Ošņādams viņš raustīja savu rozā purni­ņu, un tas izskatījās tik jocīgi, ka Ralfs un Monika iesmējās. Aluķēms tikmēr bi­ja nogaršojis pankūku, un acīmredzot tā viņam garšoja tīri labi, jo viņš neteica ne vārda, iekams pankūka nebija pazudusi viņa vēderā. Monika stāvēja ar sa­lātiem un bietēm rokās un nevarēja saprast, ko darīt ar tiem, bet tad aluķēms izlēma viņas vietā.

-    Tos dārzeņus tu vari nest atpakaļ, viņš sacīja. Es tos nevaru ēst man no tiem metas nelabi.

-    Tā jau es domāju, teica Monika un uzlika maisiņu ar salātiem uz celma.

-     Paklau, tu, aluķēms, bargi sacīja Ralfs. Atdod mūsu vecmāmiņas!

-     Man taču viņu nav, attrauca aluķēms, sukādams nost otro pankūku. Varētu padomāt, ka mēs te visi kopā sēžam un spēlējam dambreti… Viņas ir klinšu alās it kā jūs to nezinātu…

-     Mēs to zinām ļoti labi, dusmīgi runāja Ralfs, tāpēc tev mums jāpalīdz

dabūt viņas no turienes ārā.

i

-     Kā tad… murmulēja aluķēms, izbolījis savas lielās acis tā, ka likās tās tūliņ izsprāgs no pieres. Jūs mani iespundējat šitādā būri un tagad diezin ko no manis lūdzat… Tā jau nu es jums palīdzēšu…

-    Ak tā! saskaitās Ralfs. Nu tad piesargies! Ja tu negribi ar mums sadar­boties, tad nedomā, ka mēs ar tevi te auklēsimies!

-      It kā es būtu jūs lūdzis, lai jūs mani iespundētu šajā kastē! Tad ta nu varen smalkie apartamenti… nosprauslājās aluķēms. Laidiet mani ārā, un jums ne ar vienu nebūs jāauklējas!

Bet Monika ar Ralfu jau devās atpakaļ pie Rutas un Arvila, kas joprojām tu­pēja gabaliņu nostāk.

-     Te nav pat tualetes! sauca aluķēms viņiem nopakaļ.

-     Paskaties kaktā zem dēļa, atsaucās Monika.

Aluķēms tā ari izdarīja un ar pagalam aizvainotu izteiksmi purnā izvilka no turienes mazītiņu naktspodiņu, izrotātu ar uzkrāsotām mēness suņusēnēm.

-     Kāds pazemojums… norūca aluķēms, aši iegrūzdams naktspodiņu atpa­kaļ kaktā, bet Monika to vairs nedzirdēja, jo kopā ar pārējiem jau līda ārā no biezokņa.

-    Un tomēr dīvaini, ka visi tā runā par to, cik aluķēmi ļauni un briesmīgi… ieminējās Ruta. Šis nelikās necik ļauns nedaudz pikts, bet nepavisam ne briesmīgi ļauns.

-     Es arī būtu pikts, ja mani turētu tādā kastē, sacīja Arvils.

-    Tieši tas jau ir tas, ko es saku, teica Ruta. Viņš varētu būt nez cik šausmonīgs, bet viņš pat nelikās dusmīgs.

-     Tāds viņš bija gan, kad ieraudzīja to naktspodu, Monika sacīja.

-     Jā gan bet tikai tad. Kāds gan prieks no naktspoda ar suņusēnēm… domīgi sacīja Arvils.

Runādami viņi bija izlīduši no biezokņa, un tagad viņu priekšā pletās viss plašais Mežs. Ralfs stāvēja viršu pudurā, izklaidīgi šūpodams auklas rituli un vē­rās uz visām pusēm.

-     Kur mēs tos ķersim? viņš vaicāja.

-     Ak, vai nav vienalga… attrauca Ruta un joka pēc iepūta pievilinātājā. Tas darbojās kā pienākas, jo atskanēja traks spiedziens, un gandrīz vienlaicīgi ar to iespiedzās vēl kāds. Visi izbrīnīti paskatījās visapkārt, bet tad izrādījās, ka tas bijis tikai Arvils, un Ralfs uzmeta viņam niknu skatienu. Bet nepagāja ne pāris sekundes no brīža, kad bija apklusis Arvils, kad pāri pakalniem brāzās kaut kas balts un skaļš nebija nekādu šaubu, tas bija pūpēžveidīgais. Izspiegdams savas pēdējās prāta paliekas, tas šāvās cauri priežu stumbriem tieši uz vietu, kur stāvēja bērni.

Bet viņš nepaspēja atskriet līdz bērniem, kad no augšas atskanēja asa švīk­stoņa, un milzīgs, melns klabiķis kā torpēda pāršķēla gaisu, pakampa pūpēžveidīgo un ar visu medījumu nozuda atpakaļ debesīs.

-     Fu… nodrebinājās Arvils. Es nudien ceru, ka viņiem nekad neuznāks kāre nomēģināt ko citu bez pūpēžveidīgajiem…

-     Jā, sacīja Ralfs. Acīmredzot šī nav tā labākā vieta, būs jāiet pameklēt biezāks mežs…

Pārējie piekrita, ka tas tiešām būtu tas prātīgākais, un viņi devās uz mežu aiz ezera, jo tur nebija tik skrajš kā priežu pakalnos.

Kad viņi nonāca aizezera mežā, kur bērzu, kļavu un dižskābaržu zari radīja lielāku vai mazāku aizsegu pret klabiķu uzbrukumiem, medības varēja sākties, un Ruta svinīgi iepūta pievilinātājā. Atskanēja kārtējais stindzinošais spie­dziens, bet, kad pēdējās skaņas bija izplēnējušas gaisā, iestājās mēms klusums. Labu bridi visi stāvēja un gaidīja, bet nekas tā arī nenotika.

Monika nepacietīgi sakustējās.

-     Kas tad nu? Vai tiešām tie saprātu nobrēkušie radījumi skraida tikai tur, kur viņus var pagrābt kāds klabiķis? viņa brīnījās.

Ruta vēlreiz iepūta pievilinātājā.

Un atkal nenotika itin nekas, tikai kāds jenots, strīpaino asti kulstīdams, aiz­šāvās prom pa krūmiem laikam nevarēja vairs izturēt šaušalīgās skaņas, kas nu te atskanēja ik pa brītiņam…

Arvils nodrebinājās un arī pagājās tālāk.