Monika un mežs

-     Apmēram… izvairīgi noņurdēja Monika. Starp citu, vai tu nesašūtu manu mēteļa piedurkni Rutas jenots arī to nedaudz pa­pluinīja…

Meža Veča tā dīvaini no­raudzījās uz Moniku, bet vi­ņa jau bija pievērsusies Mežsargam.

Vai visas pūpēžveidīgo audzētavas ir zināmas? viņa tam vaicāja.

-     Ko? tas novērsās no avīzes. Pūpēžveidīgo au­dzētavas? Dala no tām ir zināmas, jā, bet nekādā ga­dījumā ne visas. Vienkārši tās katru gadu var būt citā vietā, un tikai dažas, pašas lielākās, paliek turpat.

-    Vai te tuvumā ari ir kāda zināma audzētava? Monika jautāja, cenzdamās izklausīties ne pārāk ieinteresēta.

-     Kā tad, teica Mežsargs. Viena ir tepat netālu Stāvajā kalnā, bet tā netiek pārāk bieži izmantota pūpēžveidīgo vākšanai, jo tur ir samērā grūti pie­kļūt kad rokās ir pilni grozi ar pūpēžveidīgajiem, tad ir gandrīz neiespējami tikt no tā kalna lejā… Bet tā ir viena no pastāvīgākajām audzētavām tieši tā­dēļ, ka tur ir grūti piekļūt pūpēžveidīgie tur jūtas drošībā.

Nu jau vairs nejūtas, nodomāja Monika.

-     Tad vēl viena audzētava ir starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem. Bet arī tā tiek izmantota pavisam reti, jo atrodas šausmīgi nelāgā vietā. Starp tiem diviem purviem ceļu var atrast tikai zinātājs, un arī tad tas sasniedz audzētavu tikai tad, ja viņam paveicas un ja nepiesienas Vadātājs.

-     Kāds Vadātājs? čāpstinādama pankūku, jautāja Monika.

-     Vadātājs tā ir purva radība, sacīja Mežsargs, nolikdams avīzes rulli uz galda. Lielāko daļu sava laika viņš pavada, guļot kādā akacī, bet, ja neguļ, blandās apkārt pa Mežu, meklēdams ceļiniekus un, ja kādu atrod, sāk vazāt

to uz riņķi, līdz tam izsīkst pēdējie spēki… Vadātājs pēc savas vēlēšanās var kļūt neredzams un nedzirdams, un tikai, kad ceļinieks vairākas reizes ir atgrie­zies tajā pašā vietā, viņš saprot, ka ir gājis uz riņķi Vadātāja ietekmē. Un vēl Vadātājs necieš, ka kāds ielaužas viņa mājās respektīvi, tajā purvā. Un tad viņš par varītēm cenšas ievilināt nācēju akacī… Tā ka mēs pārsvarā vai nu ķe­ram pūpēžveidīgos paši, vai ņemam tos no audzētavām viņpus upes tas ir tālāk, toties drošāk.

Monika klausījās pavērtu muti un pat bija aizmirsusi par savām pankūkām, bet Meža Veča tikmēr slaucīja galdu un meta uz Mežsarga pusi dusmīgus ska­tienus.

-     Ko tu baidi bērnu? viņa tam pārmeta. Atradis, ko stāstīt visus šitos šausmu stāstus par to Vadātāju… Mums jau pietiek ar aluķēmiem, bet tu te vēl šo iepin…

-     Monika jautāja par pūpēžveidīgo audzētavām, mierīgi paskaidroja Mež­sargs. Kā es varu pastāstīt par audzētavām, nepieminot Vadātāja purvu?

Meža Veča neko neatbildēja un, uzmetusi viņam pēdējo dusmīgo skatienu, aizgāja mazgāt traukus.

-     Un kā ir ar tām mazākajām audzētavām? jautāja Monika. Vai tās var viegli atrast?

-     Nepavisam, atbildēja Mežsargs. Tās var atrast tikai tad, ja nejauši uz­skrien virsū bet tā parasti nemēdz notikt vai ari, ja speciāli izseko kādu pū­pēžveidīgo «aukli».

-     Ā! iesaucās Monika. Tad jau Ralfam bija bijusi taisnība un pūpēžveidīgajiem patiešām ir kaut kas līdzīgs bērnistabām ja jau tur ir pat savas aukles…

-      Un kā var zināt, kurš pūpēžveidīgais ir aukle? vaicāja Monika. Viņi taču izskatās visi vienādi!

-     Kur nu vienādi! sašutis iesaucās Mežsargs. Pūpēžveidīgie atšķiras cits no cita tāpat kā mēs ar tevi!

Monika nosprauslājās. Tad nu gan Mežsargam bija sevišķi labas izšķiršanas spējas, ja jau viņš spēja tik precīzi atšķirt vienu pūpēžveidīgo no otra…

-      Pūpēžveidīgo aukles ir stipri lielākas par parastu pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Un, kad tās satraucas, tās kļūst ārkārtīgi spilgti baltas.

-    Atceries to pūpēžveidīgo, ko noķēra Ruta to lielo, sarunā iesaistījās arī Meža Veča. Tā bija aukle.

Monika atcerējās gan. Tomēr laikam tādas aukles bija ļoti reti sastopamas, jo kaut kā viņa nespēja atcerēties, kad vēl kādreiz Mežā būtu redzējusi tamlī­dzīgu pūpēžveidīgo. Un pūpēžveidīgo taču Mežā bija tik daudz… Laikam jau aukles pārsvarā sēdēja savās bērnistabās, pieskatidamas mazuļus, un paskrai­dīt izgāja tikai tad, kad bija galīgi notirpušas pseidopodijas…

Mežsargs atkal bija iedziļinājies avīzē, un Monika nolēma viņu vairs neiz­prašņāt, lai tas nesāktu likties pārāk aizdomīgi. Kad pankūkas bija apēstas, vi­ņa noskaloja šķīvi un kāpa lejā uzmeklēt pārējos.

Ruta lielajā istabā bija sastūmusi visus krēslus un dīvānus pie sienām un pat­laban vingrinājās kaut kādos palēcienos, bet mūzika skanēja tā, ka Monika brinījās kā gan viņa to augšā nebija dzirdējusi… Bens bija iespundēts meiteņu istabā un tagad kaukdams skrāpējās gar aizslēgtajām durvīm, ilgodamies pie­kļūt pie kārotā magnetofona. Monika piegāja pie magnetofona un izslēdza to, bet Ruta uzmeta viņai sašutuma pilnu skatienu.

-     Ko tu dari? Kāpēc tu to izslēdzi? viņa jautāja.

-     Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un devās uz Ralfa un Arvila istabu, bet Ruta, tūlīt pārtraukusi savu lēkāšanu, aizmetās viņai pakaļ.

Ralfs sēdēja gultā, aizbāzis ausis ar vates vīkšķiem, un lasīja, bet Arvils pē­tīja kādu bilžu grāmatu, kuras atvērumā rēgojās nedabīgi milzīgs balts vilks.