Monika un mežs

Kad Monika ar Rutu ienāca istabā, Arvils pacēla acis no grāmatas un nogu­rušā balsī sacīja:

-     Kad jūs iesiet atkal ārā, vai jūs neizlaistu Ralfa žurku? Viņa tik šausmīgi krāc, ka es nevaru lasīt.

-     Tu taču nemaz nelasi, teica Ruta, palūkodamās uz baltā vilka attēlu. Kad mēs iesim ārā, mēs to žurku izlaidīsim, bet patlaban mēs vēl nekur ne­ejam. Monika ir noķērusi aluķēmu.

Arvilam pavērās mute, un viņš noelsās vien.

-     Nevar būt, viņš nočukstēja. Viņa taču to neatstiepa uz šejieni?

-     Protams, ka ne, atteica Monika. Es taču neesmu galīgi jukusi…

-     Kas ir vai jau cauri? beidzot pamanījis Rutu un Moniku, Ralfs nolika grāmatu un izvilka vīkšķi no vienas auss.

-     Kas cauri? nesaprata Ruta un saviebusies blenza uz vati, kas joprojām rēgojās laukā no Ralfa otras auss.

-     Kā kas? Tā tava drausmīgā trokšņošana, protams, Ralfs atteica un, iz­vilcis ari otru vīkšķi, nosvieda to turpat uz gultas.

-     Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un apsēdās uz Ralfa gultas, cenzda­mās atvirzīties pēc iespējas tālāk no vates vīkšķiem.

Ralfs uz šo paziņojumu reaģēja līdzīgi Arvilam arī viņa mute pavērās, un viņš neticīgi blenza uz Moniku.

-     Tā vienkārši? Ņēmi un noķēri?

Monika sabozās un pabāza viņam zem deguna savas saskrāpētās rokas. Tās izskatījās tā, it kā Monika būtu mēģinājusi atņemt gaļas gabalu satracinātam tīģerim. Ralfs saviebās un parāvās atpakaļ.

-     Tas nemaz nebija tik vienkārši, Monika sacīja un pastāstīja, kā viņai bi­ja gājis. Kad viņa savu stāstu bija beigusi, pārējie izskatījās vienlaikus gan prie­cīgi satraukti, gan nedaudz nobažījušies. Tagad viņiem stāvēja priekšā grūts uz­devums uzzināt, kā īsti ar pūpēžveidīgajiem var cīnīties pret aluķēmiem.

-    Aluķēms mums tagad ir, sacīja Ralfs, tagad atliek tikai dabūt kādu pūpēžveidīgo un izdibināt, kas īsti aluķēmiem pie viņiem nepatīk. Jādomā, ka tā­pat vien viņš mums to nepa vēstīs…

-    Noteikti ne, piekrita Monika. Viņš bija stipri piepūties, kad es viņu pa­metu, apvainojies, ka es šo esot piekrāpusi…

Visi nosprauslājās.

-     Kā lai mēs tiekam pie pūpēžveidīgā? jautāja Arvils, atkal paceldams savu vilku grāmatu.

-    Nāksies kādu noķert, teica Ralfs. Vai nu mēs nekad neesam ķēruši pūpēžveidīgos? viņš pasmējās. Jādomā, Mežsargam ir kāds no tiem pievili­nātajiem vajadzēs mums to no viņa uz kādu laiku aizņemties.

-     Tu domā, viņš dos? šaubījās Arvils.

-      Kāpēc ne? attrauca Ralfs. Tikai Meža Večai gan nevajadzētu neko

teikt vina tūlīt sāks mūs turēt aizdomās…

*

Pie pievilinātāja viņi tika jau nākamajā dienā, un tas patiešām bija izrādījies pavisam vienkārši. Monika bija paziņojusi Mežsargam, ka viņiem esot garlaicī­gi un ka viņi gribot nedaudz patrenēties pūpēžveidīgo ķeršanā, un Mežsargs bez kādiem jautājumiem tūlīt bija iedevis viņiem vienu pievilinātāju un veselu rituli auklas. Pēc brokastīm Monika vēl bija pamanījusies nočiept gabalu mai­zes un pāris gaļas pankūkas, ko aiznest savam gūsteknim. Tā kā viņa nezinā­ja, ko aluķēmi īsti ēd, viņa drošības pēc pakampa arī salātu bunti un divas bie­tes, kaut gan spriežot pēc viņu zobiem aluķēmi diez vai bija zālēdāji…

Viņi devās Mežā drīz pēc brokastīm, bet, pirms sākt medīt pūpēžveidīgos, visi gribēja apskatīt aluķēmu.

-     Viņš jau nemaz neizskatās pēc aluķēma, paskaidroja Monika, bet pārē­jie atteica, ka viņiem nekas neesot arī pret peļu lācīti, un tā nu viņi devās uz biezokni, kur bija paslēpts būris ar gūstekni.

Līdzko viņi bija sasnieguši biezokņa malu, Monika deva zīmi iet klusiņām, un tā nu viņi, uzmanīgi sperdami soļus un cenzdamies neuzkāpt uz kāda kritu­ša sausa zara, lavījās uz to pusi, kur cauri biezokņa pustumsai mirdzēja zaļo suņusēņu paugurs. Gabaliņu no būra viņi apstājās un cauri stikla sienai nopētīja par peļu lācīti pārvērtušos aluķēmu.

Aluķēms sēdēja būra kaktā un garlaikoti plūkāja savas garās, ļekainās ausis. Viņš patiešām neizskatījās ne neglīts, nedz ari bīstams.

Monika nokrekšķinājās un piegāja tuvāk būrim.

Aluķēms, sadzirdējis soļus, satrūkās un pielēca kājās.

-     Kas tur ir? viņš satrauktā balsī vaicāja.

-     Es, atteica Monika. Atnesu tev šādu tādu ēdamo.

-     Ak tad tomēr…drūmi noteica aluķēms, paošņādams gaisu. Es jau bi­ju nospriedis, ka tu taisies mani nomērdēt badā… Kas tev tur ir?

-     Gaļas pankūkas, maize un dārzeņi, atteica Monika, samulsusi raudzīda­mās uz būri. Un kā tad lai es to visu dabūju iekšā?

Ralfs panācās tuvāk un, notupies zemē, aptaustīja kādu no būra sienām, kuru biezā kārtā aizklāja ļumīgi suņusēņu čemuri.