Monika un mežs

Monika mēģināja nomierināt savus satrauktos sirdspukstus un tad vienā el­pas vilcienā izspēra: Ieliku to kastē un kasti paslēpu biezoknī.

Musis sasparojās un piepeši izskatījās ārkārtīgi lietišķs.

-     Tev tūlīt mani turp jāaizved, viņš paziņoja. Tūlīt pat! Tev nav ne ma­zākās nojausmas, cik tas ir ļoti svarīgi!

Monikai gribējās viņam pajautāt, kāpēc gan tas ir tik svarīgi un kāpēc gan viņš domā, ka tieši viņam ir tiesības uz to, ko viņš acīmredzami uzskatīja par visu dimantu ciltstēvu, bet viņa saprata, ka tagad nav laika tādām sarunām. Ta­gad vajadzēja izmantot peļu lācīša satraukumu un vest viņu uz būri pēc iespē­jas ātrāk.

-     Skrienam! uzsauca Monika un metās uz egļu biezokņa pusi, bet Musis, lielajām ausīm plandot, aizmetās viņai pakaļ.

Nonākusi pie biezokņa, Monika apstājās un pagaidīja Musi, kurš ar savām īsajām kājelēm nespēja tik ātri paskriet.

-     Nu, kur tas ir? Musis aizelsies sauca, kad bija panācis Moniku.

-     Tur, iekšā, attrauca Monika, pamādama uz biezokņa pusi.

Tad viņa pašķīra sausos egļu zarus un līda biezoknī, bet Musis spraucās vi­ņai pakaļ, neatpalikdams ne soli. Drīz viņiem priekšā iegailējās suņusēņu pau­gurs, bet Musis piepeši apstājās.

-     Kas tur ir? viņš aizdomīgi jautāja, norādīdams uz būri, ko pilnībā pārklā­ja raženi sakuplojušo mēness suņusēņu čemuri. Mēness suņusēnes gailēja ko­ši zaļā krāsā, tagad vēl jo vairāk atgādinādamas milzīgu jubilejas torti, kurā deg daudzas jo daudzas svecītes…

-     Kaste ar akmeni, atteica Monika, un viņas balss nedaudz drebēja. Es tur saliku apkārt mēness suņusēnes, lai aluķēmi netiktu klāt.

-     Pareizi darīji, sacīja Musis, bet īpaši priecīgs viņš neizklausījās. Bet ta­gad, kad te esam tikai mēs, tu varētu to akmeni izņemt.

-     Nevaru, teica Monika. Tas ir ieķēries starp divām spraugām un iestrē­dzis. Tev pašam būs jālien tam pakaļ.

Taču Musis joprojām stāvēja uz vietas un naidīgi lūkojās uz suņusēnēm. Bei­dzot viņš nedroši paspēra soli uz priekšu, bet tūdaļ pat atsprāga atpakaļ un no­drebēja.

-     Es nevaru, viņš novaidējās. Es nevaru tikt tuvāk.

Monikai pārskrēja drebulis. Ja Musis nespēja tuvoties mēness suņusēņu pu­durim, tad taču viņš tik tiešām nebija nekāds peļu lācītis… Jebšu arī peļu lācī­šiem piemita kaut kas tāds…?

Musis vēlreiz mēģināja pietuvoties suņusēņu būrim, bet atkal atsprāga atpa­kaļ un, atsēdies zemē, sāka drebēt pie visām miesām.

-     Klausies, Musis, joprojām trīcēdams, sacīja. Noņem tās kastes ar sē­nēm nost!

-     Nevaru, atteica Monika. Tās tur ir piekaltas ar naglām. Un sēnes es tagad nost neraušu ja nu tu akmeni ārā neizdabū, es negribu, lai būris stāvē­tu bez aizsardzības. Viņa pati pabrīnījās, cik raiti sokas šie meli…

-     Tad tev būs man jāpalīdz, Musis sacīja. Pats saviem spēkiem es tur klāt netikšu man jau kopš bērnības ir izteiktas bailes no suņusēnēm. Darīsim tā tu mani tagad sagrābsi bet turi mani stingri, jo es noteikti mēģināšu izsprukt, un iegrūdīsi tajā kastē. Un nelaid mani ārā tikmēr, kamēr es nebūšu izknibinā­jis to iesprūdušo akmeni. Sarunāts?

-     Sarunāts, sacīja Monika un pacēla peļu lācīti no zemes. Viņš bija diez­gan viegliņš, un viņa baltais, viļņainais kažociņš bija mīksts un zīdains. Moni­kai bija tāda sajūta, it kā viņa turētu rokās lielu kaķēnu. Droši vien sajūta būtu pavisam savādāka, ja tas patiešām būtu aluķēms, viņa nodomāja un lēnām sā­ka iet tuvāk būrim.

Līdzko viņa bija paspērusi pāris soļus, peļu lācītis viņas rokās saspringa un iepīkstējās. Monika sagrāba viņu ciešāk un turpināja iet. Un tad peļu lācītis sā­ka plosīties. Kliegdams nelabā balsī, viņš raustījās un mēģināja atbrīvoties no Monikas ciešā tvēriena, bet viņa tikai sagrāba to vēl stingrāk un turpināja iet.

Tad peļu lācītis izlaida nagus.

Monika juta, kā pāri viņas kailajām plaukstām pārslīd kā nažu asmeņi asie nagi, un tūlīt uz viņas rokām parādījās sarkanas švīkas, pa kurām sāka sūkties asiņu pilieniņi. Kāds negants grābiens ar nagaino ķepu pāršķēla Monikas mē­teļa piedurkni, un tā nokarājās lejup kā salauzti putna spārni.

Monika pielika soli, bet skriešus tomēr nemetās, jo baidījās izlaist no rokām peļu lācīti, kas nu jau plosījās kā traks. Nelabi brēkdams, viņš vicinājās ar ķe­pām, un Monikai likās vēl mazliet, un tas patiešām izlauzīsies brīvībā.

Un tad notika vēl kaut kas. Monika juta, ka viņai pāri kā auksta duša pārgāžas ledainas bailes. Auksti sviedri pārklāja ādu, un viņas rokas un kājas sā­ka drebēt, bet viņa vēl ciešāk sakampa peļu lācīti un sāka iet vēl ātrāk.

Brīdī, kad viņa juta tūlīt, tūlīt viņa palaidīs vaļā peļu lācīti un pati metīsies bēgt, viņa beidzot nokļuva pie būra. Laikam sēņu iedarbības rezultātā bailes mazinājās, un Monika, ar vienu roku cieši piespiedusi pie sāniem trakojošo pe­ļu lācīti, iebāza otru roku bikšu kabatā un izvilka atslēgu. Atslēgusi būra durvis, viņa iegrūda tajā peļu lācīti un, aizcirtusi būri atkal ciet, drebēdama aizspieda durvis un divreiz pagrieza atslēgu.

Tad viņa noņēma kastes ar suņusēnēm no stikla sienas un ielūkojās būrī.