Monika un mežs

-     Blēdīties? nesaprata Arvils.

-     Nu ja! iesaucās Monika. Tas taču ir skaidrs! Ja pūpēžveidīgais patie­šām iedarbosies, mēs to tūlīt redzēsim, un aluķēms nevarēs tēlot, lai mūs mal­dinātu.

-     Ak tā… novilka Arvils. Tad jau mums pietrūkst tikai vienas lietas…

-     Kādas tad? saraukusi pieri, izsaucās Ērla. Viņai pašai likās, ka būris ir pati pilnība.

-     Paša aluķēma… noķiķināja Arvils.

*

Un tā nu viņiem atlika tikai gaidīt, kad parādīsies peļu lācitis, un cerēt, ka viņš patiešām izrādīsies pārvērties aluķēms. Patiesībā cerēja tikai Ruta, Ralfs, Arvils un Ērla. Monikai it nemaz netikās domāt, ka jaukais peļu lācītis varētu nebūt peļu lācītis… Taču, lai kā viņa klaiņātu pa Mežu, meklēdama Musi, viņš likās kā zemē iekritis.

Pa to laiku neatvairāmi tuvojās ziema. Likās, ka kļūst aukstāks ar katru die­nu. Debesis pastāvīgi turējās pelnu pelēkas, un bērni gaidīja, ka kuru katru die­nu uzsnigs pirmais sniegs, taču sniega kā nebija, tā nebija. Ērla, aplūkojusi de­besis, paziņoja, ka šie nav «sniega mākoņi» un ka līdz sniegam vēl būs kāds lai­ciņš jāpagaida.

Vecā Loja likās iegrimusi ziemas miegā kā lācis un tagad pamodās tikai uz pāris minūtēm dienā, lai kaut ko iekostu. Bērni jau sen bija atmetuši cerības kaut ko no viņas uzzināt un tagad paļāvās tikai uz saviem spēkiem.

Aluķēma būris tikmēr stāvēja paslēpts zem Arvila gultas un gaidīja aluķēmu. Kad bērni bija sastādījuši kastēs mēness suņusēnes un salikuši kastes uz āķiem gar visām būra sienām, līdz būris sāka atgādināt milzīgu mēness suņusēņu tor­ti, būris tika aiznests uz Mežu, jo zem Arvila gultas tam vairs nepietika vietas, bez tam sēnes smirdēja kā desmit dienas saulē stāvējusi omlete…

Un tad kādu dienu Monikai paveicās.

Tā bija parasta pelēka un salta pēdējā novembra diena, un Monika kā pa­rasts klīda pa Mežu, meklēdama Musi. Tuvojās pusdienlaiks, un Monika, atce­rējusies, ka Meža Veča bija solījusi pusdienās cept gaļas pankūkas, sāka just iz­salkumu un nolēma doties uz mājām. Ari kājas pēc divu stundu staigāšanas bija pamatīgi nosalušas, un viņa devās uz māju pusi.

Vēl pēdējo reizi pasaukšu, viņa nodomāja, un tad prom uz mājām ēst ga­ļas pankūkas…

Līdzko viņa bija tā nospriedusi, no tuvējā kārklu biezokņa atskanēja pakluss «Aū!» sauciens.

Monika saspringa un piesardzīgi palūkojās uz krūmu pusi, bet, protams, ka ieraudzīt tur neko nevarēja. Kārkli kā vienmēr bija saspiedušies cieši cits pie ci­ta un samudžinājuši savus zarus neatšķetināmā mudžeklī. Bet, kamēr Monika uz tiem lūkojās, zari sāka šūpoties, un drīz ārā izspraucās Muša baltais purniņš.

Monika uz viņu cieši lūkojās, mēģinādama iztēloties, kā tas pārvēršas aluķēma riebīgajā vieplī, taču tas viņai nekādi neizdevās. Savukārt Musis tikpat cie­ši vēroja Moniku.

-     Ko tu tā uz mani blenz? viņš aizdomīgi jautāja. Esi aizmirsusi, kāds es izskatos, vai?

-     Tu jau tik sen nebiji rādījies, ka tas nebūtu nekāds brīnums, attrauca Monika, vēl joprojām nenovērsdama skatienu no peļu lācīša. Kā tev ar ve­selību?

-     Nekas, tas attrauca. Toreiz gan noslimoju krietni ilgi, bet nu jau atkal esmu uz kājām. Un kā iet tev?

Monika nervozi lauzīja kādu kārkla zariņu, cenzdamās atcerēties visu to, ko viņi kopā ar Ralfu un pārējiem bija šim gadījumam izplānojuši. Bet viņa tā uz­traucās, ka tik tikko varēja parunāt. Man jānomierinās, viņa pati sev teica… Un jāmēģina izturēties tā, it kā Musis patiešām būtu tikai un vienīgi peļu lācī­tis kas viņš, visticamāk, arī ir…

-    Man iet tā dīvaini… Monika beidzot sacīja, iesviedusi atpakaļ krūmos sa­lauzīto zariņu. Atceries tās rudens vētras tās dīvainās, kad vienlaicīgi zibe­ņo un spīd apaļš, balts mēness…?

Musis pamāja ar galvu un piepeši izskatījās ārkārtīgi sasprindzis. Likās, ka viņš ar nepacietību gaida katru Monikas teikto vārdu.

-     Pēc vienas no tām naktīm, Monika runāja savu iekalto runājamo, es biju izgājusi pastaigāties pa Mežu. Un, ejot cauri egļu biezoknim, es skatos starp vecajām skujām un suņusēnēm kaut kas mirdz… bet ne tā kā suņusēnes, bet vēl daudz spožāk… kā maza zvaigzne, kas novēlusies no debesīm…

Musis platām acīm vērās augšup uz Moniku. Šķita, ka viņš pat bija aiztu­rējis elpu.

-     Es pieeju klāt un skatos zemē guļ milzīgs, zaigojošs akmens tik liels kā divas manas dūres! Monika stāstīja un, sirdij dauzoties kā neprātīgai, gaidīja, kā viņas melus uztvers peļu lācītis.

Bet izskatījās, ka peļu lācītim nebija ne mazāko aizdomu par teiktā patiesu­mu. Viņš bija nodūris skatienu un kaut ko pie sevis murmulēja.

-     …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad visu dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brāļiem… saklausīja Moni­ka un neviļus nodrebēja. Tas taču bija tas pats, ko viņa bija dzirdējusi no vecā aluķēma. Ja peļu lācītis zināja šo pašu pareģojumu, tad taču…

Bet nē viņa nedrīkstēja tagad par to domāt. Viņai vispirms bija jāpadara savs darāmais.

-    Un ko tu ar to izdarīji? aizsmacis jautāja peļu lācītis un aizturētu elpu gai­dīja. ko teiks Monika.