Monika un mežs

Ciemā nekādi jauni aluķēmu uzbrukumi nebija bijuši laikam cieminieki bi­ja pārāk labi apbruņojušies ar mēness suņusēnēm tās patiesi nu jau sniedzās ārpus ciema robežām, bet, kad tuvojās ciematam, likās, ka to izklāj mirgojošs, zaļš paklājs, kas turklāt vēl nelabi ož…

Vecā Loja, tuvojoties ziemai, aizvien vairāk laika pavadīja guļot. Viņa varē­ja nogulēt pat veselu nedēļu pēc kārtas, un pat tad, kad viņa bija nomodā, li­kās, ka viņa joprojām nav īsti atjēgusies no sapņu pasaules un reizēm jauc, kas ir sapņi un kas īstenība. Protams, ka neko jaunu par aizsardzību pret aluķēmiem bērni no viņas nebija uzzinājuši…

Kādā drūmā un tumšā novembra pēcpusdienā, kad ārā smidzināja sīks lie­tutiņš un visi bija sapulcējušies lielajā istabā pie krāsns, atvērās durvis, un ista­bā ienāca Mežsargs.

Oooo! iesaucās Meža Veča un pielēca kājās. Nu tad beidzot! Es jau domāju, kur tu tik ilgi biji pazudis. Sāku uztraukties, vai tik ari tevi nav sagūs­tījuši aluķēmi.

Par atbildi Mežsargs tikai nosēcās un novilka savu pielijušo lietusmēteli. Tad viņš noāva garos zābakus, kas sniedzās viņam turpat līdz ceļiem, un, nosviedis

tos turpat pie durvīm, zeķēs pārgāja pāri visai istabai un notupās pie krāsns, izstiepdams pret uguni savus nosalušos pirkstus.

Kad pagāja pāris minūšu, bet Mežsargs vēl arvien nebija bildis ne vārda, Meža Veča nokrekšķinājās.

-     Kā tad tev gāja? viņa vaicāja. Vai visi koki un krūmi salikti pa vietām?

-     Mjā, norūca Mežsargs, joprojām lūkodamies liesmās, kas dzelteni sarka­nas plandījās pa krāsns muti tā, it kā uguns būtu dzīvs radījums un liesmas bū­tu tā spārni. Monikai likās, ka Mežsarga balss kļuvusi līdzīga viņas vectēva bal­sij, kad tas viņas aizbraukšanas dienā bija jautājis pēc vēstules. Tā bija tāda cil­vēka balss, kas mēnešiem ilgi nav bildis ne vārda. Laikam jau ar krūmiem ne­kāda lielā pļāpāšana nebija sanākusi, nodomāja Monika…

-     Un kā ar mūsu vecmāmiņām? satraukti jautāja Ralfs, kas bija pienācis pavisam tuvu un notupies Mežsargam blakus. Viņam līdzās gulēja šinšilla, un Ralfs kasīja aiz viņas piltuvveidīgās auss. Vai tu biji pie aluķēmiem?

-     Mjā, atkal noņurdēja Mežsargs. Bet tas bija pilnīgi veltīgi. Viņi ir ap­jozuši savus klinšu krāvumus ar tādu baiļu joslu, ka tur nav iespējams tuvoties vairāk kā par sešdesmit soļiem.

Meža Veča izbrīnā iepleta acis, un ari Ruta, Monika un Arvils panācās tu­vāk, lai nepalaistu kaut ko garām no svarīgās sarunas.

-     Tu redz, ko… noteica Meža Veča. Kas par pagāniem! Un ko tad tu darīji?

-     Neko, Mežsargs paraustīja plecus. Es jau teicu tur neko nevar darīt. Līdzko tuvojas klinšu krāvumiem, tā sāk uzmākties baiļu sajūta. Sākumā tā nav īpaši stipra tikai tāda kā kņudināšana pakrūtē, bet, ja negriežas atpakaļ un turpina iet tuvāk, tad bailes pieņemas spēkā. Un tad vienā brīdī tās jau pilnībā valda pār tevi, un tu gluži neapzināti laidies lapās un atjēdzies kliegdams kaut kur tālu, tālu no aluķēmu klintīm…

Visi drūmi klausījās. Jā, tas vis neizklausījās īpaši iepriecinoši…

-     Es mēģināju kādu nedēļu, turpināja Mežsargs. Veselu nedēļu es ik die­nas centos atrast kādu vājo vietu tajā baiļu joslā, bet nekā tā viscaur ir vienā­di spēcīga. Vienu dienu man likās, ka man ir izdevies pienākt tuvāk nekā pa­rasti, bet tieši tajā brīdī, kad es biju tā nodomājis, bailes piepeši pārņēma visu manu saprātu, un es, kliegdams tā, ka man likās tūlīt es zaudēšu sajēgu, me­tos skriet nezināmā virzienā un atjēdzos tikai tad, kad biju iegrimis līdz padu­sēm kādā akacī…

Mežsargs apklusa, un klusēja arī pārējie. Beidzot ierunājās Meža Veča.

-    Jā, te nu tad parādās tas viņu briesmīgais ļaunums, viņa sacīja. Es pa­tiešām ļoti brīnīšos, ja vecmāmiņas vēl arvien būs sveikas un veselas…

Monika atcerējās sarunu, ko bija noklausījusies pie aluķēmiem, kad tie bija šķirojuši rotaslietas. Nez kādēļ viņi un it īpaši vecais aluķēms ar ķērpju matiem nu nemaz nebija izklausījušies pēc kaut kādiem ļaunuma iemiesojumiem…

-     Mežaļaudis stāsta, Monika bilda, ka viņi bailes varot kontrolēt. Tas ir, ja viņi grib, viņi tās pārraida, bet, ja negrib nekādu baiļu nav.

-     Tā? brīnījās Meža Veča. Bet toreiz, kad tu skatījies ar Aci toreiz taču viņi bija vieni paši, izņemot to vienu veceni, kura acīmredzot arī bija savējā…

Monika saviebās.

-      …kādēļ tad toreiz tu tā pārbijies, ja jau viņi nekādas bailes neraidīja?

Monika brīdi domāja.

-     Viņi toreiz bija nikni, viņa pēc kāda brīža sacīja. Iespējams, ka tas bi­ja tādēļ… Varbūt, ka tad, kad viņi ir nikni, viņi vairs īsti nevalda pār savām emocijām, un baiļu sajūta tāpat vien pasprūk…

-     Iespējams, iespējams… noteica Meža Veča un tad kādu brīdi klusēja. Man šausmīgi žēl, viņa beidzot sacīja, bet es patiešām nezinu, ko lai mēs darām. Es nezinu nevienu līdzekli pret tām bailēm, un tad jau mēs vispār neva­ram tikt vecmāmiņām klāt. Patiešām nezinu, vai jums vispār ir vērts te palikt…

Sacēlās pamatīgs tracis. Visi bērni pielēca kājās, un cits caur citu kaut ko kliedza, tā ka Meža Veča satrūkusies blenza uz viņiem, bet vienalga neko ne­varēja saprast.