Monika un mežs

Vecais aluķēms iesmējās. Tas izklausījās tā, it kā kāds ar nagu skrāpētu pa stiklu. Monikai uzmetās zosāda.

-    Pietiks minēt, sacīja aluķēms ar ķērpju matiem. Kad pienāks laiks, mēs visu uzzināsim…

Un atkal iestājās klusums, un turpinājās šķirošana. Kambarī iebrauca vēl vie­na ķerra ar rotām, un pēc brīža abi aluķēmi likās pilnīgi iegrimuši darbā, un neviens vairs nebija noskaņots uz runāšanu. Acīmredzot pirmītējā saruna bija pārsniegusi visus viņu sarunu limitus…

Sākumā Monika domāja, vai neiet pameklēt vecmāmiņas, bet tad pārdomā­ja. Galu galā viņa tāpat nevarēja viņām palīdzēt un tā bezpalīdzīgi

liz viņam no

lūkoties bija pārlieku bēdīgi. Tāpēc viņa nolēma atgriezties.

Aizvērusi acis, Monika iedomājās par zēnu istabu ar jenotiem vitrāžā, par visiem četriem draugiem, kas viņu tur gaidīja, un Benu, šinšillu un mazo jeno­tu, kas tur šņākāja, kur nu kurais…

Un pāris sekundēs viņa bija atpakaļ istabā.

Ralfs klusiņām aplaudēja.

-     Nu jau tev tas sanāk pavisam profesionāli, viņš paslavēja, un Monika ie­priecināta nosarka. Patiešām, ar katru reizi Acs padevās arvien vieglāk un vieglāk laikam jau Rutai bija taisnība, un tas patiešām bija tikai «treniņa jau­tājums».

-     Nu kā? vienā balsī jautāja Ruta un Ralfs, un Monika visos sīkumos pa­stāstīja par visu, ko bija redzējusi.

-     Oho! iesaucās Ralfs, kad Monika apklusa. Bet tas taču ir vareni! Izrā­dās, viņiem patiešām ir kaut kas tāds, pēc kā viņi briesmīgi ilgojas un to mēs varam izmantot!

Monika sarauca pieri.

-     Bet kā tad mēs to varam izmantot? viņa jautāja. Tu runā tā, it kā tev būtu šis te «dimantu ciltstēvs»… Mēs pat nezinām, kāds tas izskatās…

-     Ha! iesaucās Ralfs. Bet vai tad šie to zina? Viņi taču par to dimantu ciltstēvu zina tikpat maz, cik mēs ļoti iespējamsj ka tāda dimantu ciltstēva vis­pār nav un tā ir kārtējā vecā pasaka… Pēc tādas tā ari izklausās… viņš vēl piebilda. Mums atliek tikai izlikties, ka mēs zinām šo to par vietu, kur tas at­rodas, vai pat, ka esam pie tā nejauši tikuši un tad šis te Musis atskries pa­lēkdamies un nepaspēs ne iepīkstēties, kad jau būs mūsu rokās!

-     Un kur mēs viņu liksim, ja noķersim? ievaicājās Arvils.

-     Ak, gan jau kaut ko izdomāsim… nevērīgi attrauca Ralfs.

-    Un ko mēs darīsim, kad viņš sāks mums uzrīdīt tās drausmīgās bailes, kas padzen cilvēkus no viņu ciematiem? atkal jautāja Arvils.

Ralfs kļuva nepacietīgs. Viņam likās, ka tie ir tikai tādi sīkumi, kas atrisinā­sies paši no sevis, kad lielais darbs aluķēma sagūstīšana būs galā.

Bet izskatījās, ka citi tā nedomā.

-    Jā, patiešām, kur mēs viņu liksim? vaicāja arī Ruta. Mēs taču nevaram vest viņu uz mājām, kur ir Meža Veča.

-     Un mēs nevaram viņu vest arī uz ciemu, sacīja Ērla. Tur jau tāpat vi­si ir panikā. Jādomā kaut kas cits…

-     Mēs varam uztaisīt būri… sacīja Ralfs. Un turēt viņu Mežā.

-     Tu esi pavisam traks! sašutusi iesaucās Monika. Viņš taču nosals!

-    Tad ta nu liela bēda… burkšķēja Ralfs. Nu būs par vienu aluķēmu ma­zāk… Mēs varam viņa būri iztapsēt…

-     Kas to būri uztaisīs? interesējās Arvils. Šķiet, neviens par to nebija pa­domājis. Kādu bridi visi likās diezgan apmulsuši, bet tad ierunājās Ērla.

-     Ciemā ir viens namdaris, viņa sacīja. Viņš labprāt uztaisīs man būri.

-     Bet, ja viņš var pārvērsties par visu ko… sacīja Arvils, drūmi blenzdams uz kādu savas kolekcijas čūsku, tad taču viņš var pārvērsies par kaut kādu skudru vai tārpu un viegli aizmukt…

Jā, arī to visi, šķiet, bija piemirsuši.

-     Būs jātaisa sprosts ar dubultām sienām, bez nevienas spraudziņas… Jā, tas jau būs sarežģītāk…

-     Un kā viņš elpos, ja tur nebūs nevienas spraudziņas? jautāja Arvils.

-     Ak, gan jau namdaris kaut ko izdomās… Ērla atmeta ar roku, negribē­dama iedziļināties tādos sīkumos.

Tā nu viņi bija par kaut ko vienojušies, un, kaut ari Monika joprojām neti­cēja, ka Musis varētu būs aluķēms, arī viņa piekrita mēģināt pievilināt viņu ar dimantu ciltstēvu. Galu galā viņiem nebija, ko zaudēt, un viņiem atvēlētā lai­ka Mežā kluva arvien mazāk un mazāk…

DESMITĀ NODAĻA GŪSTEKNIS

>

īdz novembra vidum Monika, par lielu neizpratni Me­ža Večai, ik dienas gāja uz Mežu. Taču, lai kā viņa stundām ilgi neblandītos gan pa priežu pakalniem, gan pa egļu biezokni un lai kā nesauktu Musi, no peļu lā­cīša nebija ne vēsts.

Ari Ralfs daudz laika pavadīja, klaiņojot pa Mežu un meklējot jaunas pūpēžveidīgo bērnistabas, taču arī­dzan bez panākumiem. Iepriekšējā bērnistabas vieta kalna virsotnē tā arī palika tukša un neapdzīvota. Acīmredzot pūpēžveidīgie negribēja vēlreiz izmantot vietu, kas ļaundariem jau bija tapusi zināma. Citādi pūpēžveidīgie skraidīja pa Mežu kā parasti spieg­dami un smiedamies, taču tos bija ārkārtīgi grūti novērot, jo vienā brīdī viņi bi­ja šeit, bet nākamajā jau tālu projām.

Ralfs jau sāka domāt par viņu sagūstīšanu, lai varētu tos pētīt tuvumā, un tomēr viņš vēl arvien cerēja atrast kādu «bērnistabu». Viņam likās un arī Ar­vils kā lielāks «zvēru speciālists» viņam piekrita ka pūpēžveidīgos būtu labāk novērot viņu dabiskajā vidē.