Monika un mežs

Šoreiz tās galā nebija kārtējā lielā zāle, bet neliels patumšs kambaris, kura pašā vidū dega resna, sarkana svece. Sveķi tecēja lejup pa sveces sāniem, un uz akmens grīdas jau bija izveidojies vesels sveķu ezeriņš. Kambara klinšu sie­nās līdz pat griestiem bija izkalti plaukti, un tajos cieši cita pie citas stāvēja ar sarkanu, melnu un zaļu samtu apsistas lādes. Kambara tālākajā nostūri pie trim zemē noliktām vaļējām lādēm rosījās divi aluķēmi.

Atskanēja riteņu graboņa, Monika atkal palēca sāņus, un kambari iebrauca aluķēms ar ķerru. Taču šoreiz ķerra bija līdz malām pilna ar jau gatavām rotas­lietām. Braucot garām Monikai, ķerra aizķērās aiz kāda izciļņa, salīgojās, un viena dimantu rokassprādze izlidoja no ķerras. Žvadzēdama tā nokrita uz cie­tā akmens klona. Monika jau neviļus noliecās, lai to paceltu un atliktu atpakaļ, bet tad atcerējās, ka viņa to nemaz nevarētu izdarīt, un atrāva roku, bet rokas­sprādzi pacēla aluķēms un iemeta atpakaļ ķerrā pie pārējām rotām.

Ķerra tika aizstumta pie aluķēmiem kambara viņā galā, tās saturs izgāzts uz grīdas un aluķēms ar tukšo ķerru atkal devās prom.

Monika lēnām devās pie abiem aluķēmiem, kas rosījās ap lādēm.

Lādes bija līdz pusei pilnas ar dimantu rotām, un aluķēmi vilka rotaslietas no kaudzes, ko bija nobēris zemē pirmītējais ķerras stūmējs, un šķiroja tās pa lādēm. Smalkākās rotas ar lielākajiem dimantiem tika liktas ar sarkano samtu pārvilktajā lādē, mazāka izmēra dimantus saturošās rotas nonāca zaļajā lādē, bet rotaslietas ar pavisam sīciņiem dimantiem melnajā lādē. Aplaidusi skatie­nu visapkārt kambarim, Monika manīja, ka melno lāžu ir visvairāk, zaļo jau mazāk, bet sarkano pavisam maz. Savukārt klints gropē virs kambara ieejas stāvēja lāde, kas bija pārvilkta ar zeltā mirdzošu brokātu. Monikai ļoti gribējās uz­zināt, kas slēpās šajā lādē… Tam noteikti vajadzēja būt kaut kam ļoti īpašam ja jau tāda lāde bija tikai viena…

Viens no aluķēmiem izskatījās krietni vecs, jo viņa spurainie, sariem līdzīgie mati bija nosirmojuši pavisam balti un vairāk nekā jebkuram citam atgādināja ķērpju kamolu. Viņš pieliecies izvilka no rotaslietu kaudzes zaigojošu diadēmu un pacēla to gaisā, ļaudams sveces gaismai krist uz dimantiem. Diadēma mirdzēja visās varavīksnes krāsās, un likās, ka aluķēms tur rokās liesmojošu uguns virteni.

-     Sarkanā vai zaļā? viņš vaicāja, vērtējoši grozīdams diadēmu, tā ka pār­maiņus spēcīgāk iezaigojās te viens, te atkal cits dimants.

Otrs aluķēms novērsa acis no gredzena, ko bija tikko pētījis, un arī parau­dzījās uz diadēmu.

-     Manuprāt, zaļā, viņš sacīja, kad bija brīdi aplūkojis diadēmu. Lai liktu sarkanajā, tai nedaudz pietrūkst mirdzuma, viņš vēl piebilda.

-     Lai tad ari būtu zaļā… sacīja vecākais aluķēms un ieguldīja diadēmu za­ļajā lādē. Tad viņš atkal pievērsās kaudzei un pacēla no tās kādu gredzenu ar vienu vienīgu milzīgu dimantu. Šoreiz, ne mirkli nešaubīdamies, viņš tūlīt ieli­ka to sarkanajā lādē.

Labu brīdi viņi klusēdami šķiroja rotaslietas, bet Monika, stāvēdama turpat netālu, viņus vēroja.

Rotu kaudze uz gridas strauji saruka, savukārt lādes vērtās arvien pilnākas. Pirmā tika piepildīta melnā lāde, un abi aluķēmi ievietoja to kādā no klinšu plauktiem, tūlīt tās vietā sadabūdami jaunu tukšu lādi. Taču sarkanā lāde vēl arvien bija pustukša.

Vienu brīdi, kad jaunākais aiuķēms aplūkoja pret gaismu kādu dimantiem rotātu piespraudi vienradža formā, viņa skatiens neviļus aizklīda līdz zeltaini mirdzošajai lādei nišā virs ieejas.

-     Padomā tikai, ir pagājuši jau daudzi tūkstoši gadu, kopš mēs uzzinājām par dimantu ciltstēvu, viņš sacīja, ar sapņainu skatienu lūkodamies uz zeltai­no lādi. Un tagad tas atkal ir nozudis, un viss ir veltīgi…

-    Tā nesaki, iebilda vecais aiuķēms. Šajos gadu tūkstošos mēs esam iz­gatavojuši miljoniem brīnišķīgu rotu, par kurām tagad priecājas miljoniem ļau­žu tā ka mūsu darbs nekādā ziņā nav bijis veltīgs.

Jā… domīgi novilka otrs aiuķēms. Un to­mēr. .. Kā gribētos iegūt savā īpašumā šo vienī­go patieso dimantu… Zeltainā lāde gaida to jau tūkstoš gadus…

Un gaidīs vēl tūkstoti, ja būs vajadzīgs, sacīja sirmais aiuķēms, paņemdams no grī­das smalku sudraba kaklarotu ar daudziem sīciņiem dimantiniem un iesviezdams to melnajā lādē. Esmu pārliecināts, ka nevis mums jāmeklē dimantu ciltstēvs, bet gan viņš pats mūs uzmeklēs, kad pienāks laiks… Vai atceries: …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad vi­su dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie sa­viem brāļiem…

Vecais aiuķēms ap­klusa, un kādu brīdi nebija dzirdama ne skaņa.

-              Un tomēr… jaunākais aluķēms beidzot pārtrauca klusumu. Tā stās­ta teiksma, tas ir tiesa. Bet tādu nakšu ar mēnesi un zibeni taču ir bijis jau neskaitāmi daudz. Un tomēr no ciltstēva nav ne minas… Kā tev šķiet, kāds tas izskatās? viņš aizsapņojies bilda. Droši vien milzīgs kā laukakmens un spožs kā saule… droši vien tam ar sveci pat nevarētu tuvoties jādomā, tad uzreiz varētu zaudēt acu gaismu…